Preambula
Kad, 2020.gada septembrī Nīderlandes pilsone Margrēta Lestraden, piedāvāja uzdāvināt Vilhelma Purvīša dzimtas mājas “Vecjauži” Imanta Ziedoņa fondam “Viegli”, tas šķita kā jauks brokastu joks.
Tajā brīdī bijām ceļā ar Krišjāni Baronu, lai atkārtotu Dainu Tēva gājienu no Tērbatas (Tartu) uz Dundagu (1858), veidojot astoņu sēriju dokumentālo filmu “Ceļā ar Baronu”, mūsdienīgi iemūžinot viņa sarakstīto grāmatu “Tēvzemes aprakstīšana”(1859) ar pētnieciskiem rakstiem. Angļu valodas versiju, nosūtot 150 pasaules bibliotēkām kā UNESCO Latvija vēstījumu. Atskatoties uz to laiku, par sagadīšanos vairs nevar nosaukt, ka šajā grāmatā kā pielikumu ielikām dāvinājumu caram Nikolajam II “Ainas no latviešu tautas dzīves”(1896), kurā ir arī 5 Vilhelma Purvīša mākslas darbu reprodukcijas.
Lestrādenas kundze neatkāpās un nākamā saruna jau notika 2021.gada pavasarī “Ziedoņa muzejā” Murjāņos, kur viņa kā Nīderlandes muzeju profesionāle novērtēja “Ziedoņa muzeju” kā ļoti laikmetīgu un atkārtoti lūdza pieņemt dāvinājumu, lai izveidotu muzeju arī Vilhelmam Purvītim.
Viņa bija pamatīgi nogurusi un arī izbrīnīta par Latvijas sabiedrības un kultūras institūciju nevēlēšanās veidot muzeju Latvijas dižajam ainavistam, Latvijas Mākslas Akadēmijas dibinātājam un Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijas līdzveidotājam. Lestrādenas kundze man rādīja grāmatu “Painting of Latvija”(angļu valodā, Anita Vanaga), norādot, ka Purvītis nosaukts kā “The Crowned Icon”(kronētā ikona), ar jautājumu: “Kāpēc Purvītim nav sava muzeja?”.
Es arī nevaru atbildēt – “KĀPĒC?”
“Purvīša muzejs” ir, iespējams, visilgāk veidotais muzejs Latvijā, lai arī katram latvietim ir skaidrs, ka ikkatra skaista ainava Latvijā ir “purvītis”?
Kopš 1962.gada par to ir cīnījušies gan Andrejs Šulcs, gan Jurģis Skulme, gan Vilhelma Purvīša dzimtas pārstāvis Kārlis Švanks, kurš arī pamatīgi bija saguris un noskumis 17mit gadu garumā, no daudzu vienaldzības, dzimtas īpašumu pārdodot ārzemniecei ar apgrūtinājumu – “veidot muzeju”, līdzbeidzot tas nonāk pie “ziedonistiem”, pēc Margrētas izmisīgas cīņas 25. gadu garumā.
Pieņemt šādu dāvinājumu ir liela atbildība Latvijas sabiedrības priekšā, tāpēc “vieglieši” 4 radošās nometnēs 2021.gada vasarā nopietni analizēja – vai pieņemt dāvinājumu “Vilhelma Purvīša dzimtas mājas”?
Ko būtu darījis Imants Ziedonis? – sev nemitīgi jautājām?
Viņš uzkatīja , ka latvisko identitāti un tik ļoti svarīgo pašapziņu veido Latvijas Lielie Cilvēki ar iedvesmojošiem dzīves stāstiem par padarītajiem darbiem, kāds neapšaubāmi ir Latvijas Kultūras “kanonists” – Vilhelms Purvītis.
Ziedoņprāt nav nekas svarīgāks par jaunradi, ar viņa vēlmi izveidot starptautisku radošuma centru. Kad Mākslīgais Intelekts(MI)ir atnācis uz palikšanu, jaunrade vēl jo īpašāk ir svarīga cilvēka personības šķautne – “kā būt pārākam par MI? jau ir šodienas pamattēma”.
Tālab “Viegli” stratēģijā “Ziedonim 100”www.fondsviegli.lv, esam apņēmušies veidot muzeju Latvijas Lielajam Cilvēkam Vilhelmam Purvītim viņa dzimtas mājās “Vecjauži”, par prototipu ņemot “Ziedoņa muzejs” pieredzi gan finansēšanas kārtībā, gan pētniecības procesos, kā arī krājuma saglabāšanā un dokumentēšanā, saskaņā ar jauno ICOM muzejs definīciju un “Muzeju likums”.
Radīt starptautiski atzītu radošuma centru ar laikmetīgajiem labbūtības un vides elementiem, skaistajā Vidzemes ainavā, kas arī ir Latvijas Kultūras Kanons.
Lai iegūtu “ceļa maizi” muzeja veidošanai, 2022.gada sākumā apmeklējām Purvīša audžumeitu Marionu Vitants ASV, Kolumbus pilsētā, kur viņa deva savu svētību.
Apsolījām, ka “viņas pelnus” apglabāsim blakus tētim un mammai, jo Purvītis mēdzis teikt, ka “Viņa bija pat vairāk [ne]kā dažkārt īsta meita”, I Meža kapos Rīgā, ko arī izdarījàm 2022.gada decembrī.
Lai arī Lestrādenas kundze dzimtas māju saglāba no pilnīgas bojāejas, tajā šobrīd nav iespējama publiska darbošanās. Tāpēc ir uzsākts darbs pie arhitektoniskās vīzijas izstrādāšanas arhitekta Andra Kronberga(“kanonists”), lai jau tuvākajos gados strādātu pie projektiem, finansējuma piesaistes un būvniecības.
Tai pat laikā, lai iesāktu muzeja procesu, aicinājàm politiķus 2021.gada nogalē, līdzīgi kā “Ziedoņa muzejs”, finansēt “Purvīša muzejs”. Divu gadu garumā valsts ieguldīja 300 000,- eur(150 000,- eur katru gadu, līgums ar Kultūras ministriju).
Šobrīd apmeklētājiem ir pieejami:
– izstāde “Septiņi gudrie” par Purvīša personību,
– brīvdabas galerija “Pavasaris” ar jauno mākslinieku darbiem, sadarbībā ar Jana Rozentāla mākslas skolas izglītības procesu ikgadu jūnija sākumā, dabas taka “Purvīša acīm”,
-atjaunots Purvīšu dzimtas ābeļdārzs.
14 “Kultūrtalkās” ar brīvprātīgajiem un vietējo kopienu sakopta teritorija, izvedot 40mit tonnas atkritumu, tai skaitā bīstamo atkritumu.
Ainava tiek veidota kā “Purvīša gleznas”, kas ir “Latvijas kultūras mantojums nr.48”.
Pētniecisks darbs ieguldīts, www.purvitis.lv 3 valodās, izveidē.
Sadarbībā ar “Ziedoņa klase”, ir sagatavota muzejpedagoģiska stunda “Skolas soma” ietvaros.
Šobrīd, 2024.gada otrā puse, Kultūras Ministrijas politiskā vadība nefinansē “Purvīša muzejs”, kā formālo atteikumu minot “muzeja akteditācijas neesamību”, kuru ceram nokārtot šī gada oktobrī.
Tajā pašā laikā “Purvīša muzejs” aktīvi turpina darbu, jo ir secinājis, ka Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs rūpējas par Vilhelma Purvīša daiļrades izveidoto kolekciju, bet nevienas Latvijas institūcijas fokusā nav visa mākslinieka daiļrade – kopā ap 2000 darbu. Kā rezultātā esam izveidojuši “Purvīša mantojuma digitālo katalogu 2000”, kurā šobrīd, lai arī dažādas kvalitātes un varbūt, pat iespējams, ka daži no mākslas darbiem varētu būt viltoti, ir vairāk ne kā 400 darbi. Pētnieciskais darbs pie kataloga ir jāturpina.
Dabiskas ziņkāres vadīts “Purvīša muzejs”, pētniecības procesā no 8 monogrāfijām par Purvīti, nonāca līdz secinājumam, ka nav izpētīts un joprojām mīkla ir – Purvīša 900 darbu pazušana Vācijā 1944.-1952.gados.
Kristiāna Ābele monogrāfijā “Purvītis”(2022) raksta: “Mākslinieka piemiņas vakarā Bostonā 1956.gadā advokāts Jūlijs Šmits savu atmiņstāstu noslēdz ar vārdiem: “Latvijai bojā aizejot, latvieši zaudēja savu visdārgāko – brīvību un savu visskaistāko – Vilhelma Purvīša gleznas, bet nav zaudējuši cerības atgūt brīvību un V.Purvīša atstāto mantojumu.” Kā zināms, pirmais mērķis 20.gs pēdējā desmitgadē tika sasniegts, turpretī otrais ir izrādījies cerētā veidā nepiepildāms”.”
Lai arī mākslas akadēmiskie pētnieki uzskata, ka šos darbus nevarēs atrast, mums kā “Purvīša muzejs” ir pienākums tos meklēt, jo mūsupràt apgalvojums: “nevar atrast” nav loģiski iespējams, ja nav meklēts. Tāpēc ir izveidots pētnieciskais process: “Meklēt un atrast Purvīti Pasaulē”, ar šī gada akcentu uz “Vācija – 900”. Šobrīd pasaule ir kļuvusi digitāla, tāpēc daudzos arhīvos var atrast informāciju nākamajiem soļiem pētniecībā. Vācijas sabiedrība, sagaidot Otrā pasaules kara 80mit gadi, vēlas atbrīvoties no vainas par nodarīto postu, kā arī atdot visu, kas vēl saglabājies muzejos un arhīvos, kopš tā laika – “nozagtas un pārvietotas mākslas” procesu ietvaros. Vācijas valdības finansēta fonda “Lost art” Berlīnes birojā “Purvīša muzeju” iedvesmo akcijai uzrunāt kolēģus, jo Latvija nekad oficiāli nav vērsusies pēc palīdzības “gleznu atgūšanā”.
Pētot Purvīša dzīves un daiļrades monogrāfijas, nonācàm arī pie secinājuma, ka viņš vēlējās savus labākos mākslas darbus, kurus izstādīja 1942.gadā un kurus izveda 1944.gadā uz Vāciju, uzdāvināt Rīgas pilsētai, izveidojot galeriju Arkādijas parkā.
Laikā, kad atbrīvojam Rīgu no “okupekļiem”, ir īstais brīdis radīt jaunas latviskas identitàtes kultūrvietas.
Vilhelms Purvītis, dodoties trimdā, sekojot saviem labākajiem darbiem, sapakoja visu pārpalikušo iedzīvi un gleznas, tomēr sagadīšanās dēļ, jo smagās automašīnas kravas kastē vairs nav bijusi vieta, vienu kasti viņš atstàja savam draugam un skolniekam Miervaldim Ķemeram. Lai arī mākslas pētnieki, vēl nav izpētījuši šo gadījumu, ir skaidrs, ka tas ir pētniecības uzdevums, jo šīs kastes saturs ir “Purvīša galerija Rīga” sākums.
Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” padomes priekšsēdētāja Žanete Grende
Rīga, 2024.gada augusts
- MUZEJA RAKSTUROJUMS, TĀ LOMA SABIEDRĪBĀ
“Purvīša muzejs” ir vieta, kuras maksimāls fokuss ir vērsts uz mākslinieka un sabiedriskā darbinieka Vilhelma Purvīša (1872-1945) daiļrades, biogrāfijas un darbošanās Latvijas labā – izpēti, materiālu un nemateriālu liecību vākšanu un saglabāšanu, to skaidrošanu un vērtību vairošanu sabiedrībā.
Rīgā Sporta ielā 2 tiek īstenotas muzeja pētniecības un krājuma glabāšanas funkcijas, kuru mērķos ietilpst:
– personības un Latvijas Lielā cilvēka Vilhelma Purvīša biogrāfijas, darbošanās Latvijas labā un viņa skolnieku pētniecība;
– pētniecības process “Meklēt un atrast Purvīti” – Pasaulē un Latvijā;
– “Purvīša mantojuma digitālā kataloga 2000” mērķtiecīga veidošana, nemitīgi rūpējoties par tā kvalitāti;
– krājums un pētnieciskais arhīvs.
Lai realizētu ideju par muzeju Vilhelma Purvīša personībai, attīstīt vietu – Purvīša dzimtas mājās “Vecjauži”, kas iemieso latviešu ainavu glezniecības saknes un nes mākslinieka radošās atklāsmes gaismu.
Sekojot, skolotāja Purvīša vēlmei, pēc jauno censoņu ģenialitātes mākslā veicināšanas, radīt starptautisku radošuma centru, kā pirmos soļus sperot – jauno mākslinieku apbalvojums “Pavasaris”.
Godinot dižo ainavu Meistaru, pēc viņa vēlmes – uzdāvināt savas labākās gleznas latviešu tautai un izveidot gleznu galeriju Rīgā, “Purvīša muzejs” izveido “Purvīša galerija” Rīgā Sporta ielā 2, kurā saņem pirmo dāvinājumu. Viņa skolnieka, kurš pirmais aizsāka veidot muzeju skolotājam – Andreja Šulca radīto “Vilhelma Purvīša portrets” (Alekseja Naumova dāvinājums). Latvijas Mākslas Akadēmija deponē skolnieka Arvīda Egles radīto “Purvīša” portretu, kas ir sākums “Purvīša galerijai” Rīgā.
“Purvīša muzejs” komanda ir pārliecināta, ka pētniecības procesà “Meklēt un atrast Purvīti” atradīsies nākamie Purvīša pazudušie darbi pasaules ceļos.
Muzejs ir veltījums, ne tikai Purvīša ģenialitātes kodam, bet arī Latvijas sabiedrības un kultūras identitātes mugurkaulam, tā spēcināšanai un tik ļoti nepieciešamā pašapziņas veicināšanai.
Vilhelms Purvītis, savulaik, bija visvairāk atzinības guvušais mākslinieks ārzemēs, kā arī viņa centieni bija nerimdināmi, vedot jaunos māksliniekus uz izstādēm ārzemēs.
Ar pētniecības procesu “Meklēt un atrast Purvīti” atkal raidīt pasaulei mākslinieka daiļradi un aicināt starptautisko radošo inteliģenci uz “Vecjaužiem”, kas iemieso klusumu, dabu, ainavu, labbūtību, vietu, kur jaunradīt, it sevišķi jauniešiem.
Rīgas iedzīvotājiem un viesiem “Purvīša galerija” rādīt, ka sapņi vienmēr piepildās, ja par tiem iestājas!
- “Purvīša muzejs” mērķauditorija:
– Vietējie kopienas iedzīvotāji
– Tūristi – Latvijas un ārvalstu: Īpaši tie, kuri interesējas par Latvijas kultūru un tiecas iepazīt valsti vēl dziļāk
– Mākslas mīļotāji: Gan profesionāļi, gan amatieri
– Izglītības iestāžu pārstāvji: Skolotāji, studenti un skolēni
– Kultūras mantojuma nozares speciālisti
– Ģimenes ar bērniem
– Senioru kopienas, kuras aktīvi apmeklē kultūrvietas
– Zinātkārie, kuri seko vēstures stāstiem, jo īpaši par “pazudušajām gleznām” pasaulē
– Jaunie mākslinieki
- Muzeja vēsture:
Lai arī šodien zināmais “Purvīša muzejs” aktīvi darbojas no 2021.gada 7.oktobra, tā veidošanās vēsture ir teju 70 gadus ilga:
– 1950.gados pirmais par vajadzību veidot muzeju Purvītim ir iestājies mākslinieks un muzeju darbinieks Andrejs Šulcs (1910-2006);
– 1972. gadā par muzeja dibināšanas ideju iedegas un 17 gadus par iespēju dibināt Puvīša dzimtas mājās “Vecjaužos” cīnās mākslinieks un mākslas pētnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas info centra izveidotājs, grāmatas “Vilhelma Purvīša darba un dzīves vietas” autors – Jurģis Skulme (1928-2015), kopā ar Vilhelma Purvīša krustdēlu Kārli Švanku.
– 1996. gadā “Vecjaužus” savā īpašumā iegādājas Nīderlandes mākslas kuratores un kultūras mantojuma speciāliste Margarēta Lestrādena – veltot 25 gadus savas dzīves Purvīša muzeja izveidei.
– Paralēli 2001.gadā tiek dibināts “Ķemera fonds” Gunta Bērziņa vadībā, kurš vēlas realizēt V.Purvīša sapni par mākslas galerijas izveidi Rīgā, kas arī nevainagojas panākumiem.
– 2020. gadā Ziedoņa fonda “Viegli” grupa saņem aicinājumu pārņemt muzeja veidošanas misiju no Margarētas Lestrādenas.
– 2021.gada 7.oktobrī Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” grupa pieņem dāvinājumu, izveidojot stratēģiju “Ziedonim 100” un sāk darbu pie idejas par Purvīša muzeja gan kā starptautiska radošuma centra izveides gan muzejam, kas veltīts Latvijas kanona vērtībai Vilhelmam Purvītim, viņa dzimtai, ainavai un ilgtspējai Purvīša dzimtas mājvietā “Vecjauži”. Savukārt, Rīgā tiek veidota platforma – pētniecība un mākslas galerija, kas veltīti Purvīša padarītajiem darbiem un daiļradei.