Tukuma Mākslas muzejā atrodas seši Vilhelma Purvīša darbi – Jūras krasts, Rēzekne, Ziemas ainava, Skats uz Daugavu, Pavasaris un Vējaina diena.

Šoreiz ir tā, ka par Vilhelmu Purvīti un viņa gleznām Tukuma Mākslas muzejā nevar pastāstīt, ja vismaz īsi neieskicē tikpat leģendāru personību – Leonīdu Āriņu. Leonīds Āriņš (1907-1991) bija latviešu gleznotājs, zīmētājs, arī Tukuma Mākslas muzeja izveidotājs. Tukuma Mākslas muzeja dibināšanas izstāde notika 1936. gada janvārī, savukārt regulāra kolekcijas eksponēšana skatītājiem — no 1938. gada. Leonīds Āriņš kļuva par muzeja pirmo direktoru (1938—1953). Otrā pasaules kara gados, tuvojoties frontei, Āriņš izglāba muzeja kolekciju no bojāejas, paslēpjot gleznas metāla mucās un aprokot, kā arī daļu no gleznām izvedot ārpus pilsētas. Āriņš par Purvīti sacījis, ka Purvītis ir daudz kopēts un tāpēc par Purvīša darbu nekad nevar zināt, cik tas ir īsts. Tiesa, Āriņš minējis, ka Tukuma Mākslas muzejā visiem vajadzētu būt īstiem. Tukumā gan kādreiz esot dzīvojis kāds ļoti talantīgs puisis, kurš esot kopējis Purvīšus, par to pats Āriņš esot “caur puķēm” norādījis arī savos dienasgrāmatas pierakstos. Reiz Āriņš esot devies pie šī cilvēka un uztrāpījies tieši tādā mirklī, kad tapis viens “purvītis”.  Pats Leonīds par sevi ir teicis ko tādu, kam daudz uzmanību pievērš arī pats Vilhelms Purvītis, proti, “Cilvēka būtība nāk no viņa bērnības un vecākiem.” („Gleznotājs par sevi”, Stars, 1978.gada 18.aprīlis). Purvītim uzaugot lauku vidē, kur apkārt bija gan lauki, gan meži, gan pļavas, šie dabas skati caur gadalaiku mainību, radīja dziļu iespaidu, kas viņu pavadīja visu atlikušo mūžu. Daba kļuva par grandiozu, mīklainu visumu, kuru Vilhelms dziļi iemīlēja, un šis aizsākums dabas mīlestībai, kas atspoguļojās viņa glezniecībā visa mūža garumā, sākās tieši bērnībā, viņa vectēva mājās, kas bija vienkāršas un pieticīgas, taču pilnas ar skaistumu un tuvāko cilvēku siltumu.

Leonīds Āriņš pats mīlējis izcelt to, kā ieguvis gleznas no Vilhelma Purvīša. Pirms došanās uz Vāciju, Purvītis īpaši nevienam vairs savas gleznas nav pārdevis (tas, protams, ir īpaši traģiski, zinot to, ka 1944. gada rudenī uz Vāciju aizvestie darbi, vēljoprojām ir pazuduši bez vēsts), tieši otrādi – mēģinājis savus darbus no citiem atpirkt. Leonīds Āriņš tomēr gājis pie Purvīša un teicis, ka gribot nopirkt kādu viņa gleznu muzeja krājumam, jo tur esot laba latviešu gleznotāju kolekcija (muzejā jau bija Jaņa Rozentāla, Voldemāra Irbes, Ģedarta Eliasa, Jāņa Valtera, u.c. mākslinieku darbi), un tomēr ir svarīgi, lai tur atrodas arī paša cienījamā profesora gleznas.

Purvītis, kā zināms, būdams labi izslavēts ar savu diplomātiskumu, neesot spējis tieši atraidīt Āriņa vēlmi, tāpēc atgaiņājies ar to, ka tajā brīdī neesot laika ar šo nodarboties. Tāpat noticis arī citā reizē, kad Āriņš bija aizbraucis pēc gleznām pie Purvīša uz Rīgu, taču, jau ejot prom, Āriņš viltīgi esot smagi nopūties un teicis, ka nu tad muzejam piešķirtā nauda šo gleznu iegādei iešot zūdībā un tas esot uzreiz nostrādājis, par šo raksta Gundega Cēbere, grāmatā “Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas”: “Purvītis ievedis Āriņu darbnīcā un piedāvājis izvēlēties darbu, bet pats aizgājis. Izliktas bija pēdējās gleznas – stipri atšķirīgas no visām zināmajām, ļoti krāsainas un modernas. Āriņš vairākas izvēlējies, starp tām arī vienu koši krāsaino, un kārtojis visas rindā. Te pagriezies un ieraudzījis, ka tiešī šīs gleznas vairs nav. Viņš to sameklējis un atnesis atpakaļ. Bet tad pienākusi Purvīša kundze un samulsusi teikusi, ka šī ir viena no labākajām gleznām un meistars to negribētu pārdot. Āriņam nācies izvēlēties citu darbu.”
Tukuma Mākslas muzeja kolekcijā atrodas darbs no agrīnā laikmeta “Jūras krasts” (Sarkanās ūdenszāles) (1906-1909), kas izceļas ar izteikti panorāmiskas ainu, ģeometriski strukturētu kompozīciju, kas veltīta gaismas spēļu un formu savstarpējo attiecību izpētei. Gleznai ir Rīgas pilsētas mākslas muzeja restauratora Kārļa Jurjāna (1884-1951) darināts rāmis-kaste. “Jūras krasts” visdrīzāk ir Igaunijai tipiskās akmeņainās piekrastes attēlojums, kas ir rezultāts Purvīša Rēveles (Tallinas) periodam.

Purvītis ir atpūties arī Durbes pilī, kas toreiz bija tuberkolozes sanatorija. Avīzēs rakstīja, ka viņš ir mīlējis ar savu piezīmju bloku pastaigāties apkārt un skicēt dažādus motīvus. Kur palikušas šīs skices, tas nav zināms, taču glezna “Pavasaris” (~1940), kas atpazīstama pēc izteiksmīga horizonta līnijas augstuma un gleznas vidū viegli plūstošs strautiņa, arī ir ar “medicīnisku” vēsturi, tā nākusi no Irlavas Mākslas muzeja. Irlava (kādreizējā Valdheima) zināma ar to, ka tur darbojas senākā lauku slimnīca Tukuma novadā. Gleznu no Purvīša ieguvis Krišjānis Katlaps (1892-1964). Katlaps bija Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas vadītājs, ārsts un leģendāra persona. Katlaps slimnīcu vadīja no 1923. līdz 1948. gadam. Viņš bija arī kara ārsts un kara gados Irlavā dzīvoja daudzi mākslinieki, viņus tur baroja, maksāja par darbiem, Katlaps izveidoja slimnīcas kolekciju (Irlavas mākslas muzejs, kas 20. gadsimta četrdesmitajos gados bija vienīgais mākslas muzejs laukos). Kā stāsta Tukuma Mākslas muzeja vadītāja Agrita Ozola: “Katlapu pašu apcietināja 1947. gadā, bet 1948. gadā slimnīcas kolekcija tika nodota muzejam. Bija šaubīgi, jo vienu brīdi Katlaps bijis arī Tukuma muzeja darbinieks, kā muzeja vadītājs, bet kā jau pēc kara – sākušās visādas sūdzības. Katlapam vainu pastiprinošus apstākļus esot bijis atrast viegli, jo Irlavas slimnīca bija slavena ar vietējo mazpulku un aizsargu nodaļas ārstēšanu”. Juku laikos daudzi darījumi notikuši graudā, nevis naudā. Purvītis savu darbu “Pavasaris” nav gribējis pārdot, taču Katlaps esot ķēries pie gastronomiskiem labumiem un tad tomēr glezna nonākusi tā īpašumā. Kā atminās mākslinieks Kārlis Neilis: “Atkārtotās pārrunās ar gleznotāju neko nepanāca. Līdz brīdim, kad darījumā iesaistījās mākslinieka kundze. Viņa rezolūti izšķīra tirdzniecisko pasākumu – daktera piedāvātais honorārs mūs interesē. Glezna būs.”

Ekspresīvi vibrējošās gleznas “Rēzekne” (1928) rašanos noteikti ietekmējusi Purvīša biežā viesošanās Rēzeknē, kur no Pirmā pasaules kara dzīvoja viņa tēvs un tēva otrā sieva, kā arī Purvīša māsa ar vīru. Kā uzzinājām Tukuma Mākslas muzejā, 1944. gadā, prombraucot uz Vāciju, Purvītis savus gleznošanas piederumus, daļu studiju un gleznu atdeva savam tuvam draugam un audzēknim Mākslas akadēmijā – Miervaldim Ķemeram (1902. – 1980.), piebilstot: “Ņemat. Gleznojat. Man vairs svešumā neiznāks gleznot, jo tur būšu kā svešinieks. Īsti mākslas darbi var dzimt tikai dzimtajā zemē.” Starp neapgleznotiem kartoniem bija ielikta arī glezna “Rēzekne”, kā pateicība Ķemeram par kalpošanu Purvīša ģimenei, kā mācītājam un uzticības personai.

Kā īpašs atklājums Tukuma mākslas muzeja krājumu apmeklējuma laikā, bija darbs “Skats uz Daugavu”, par kuru nav pilnīga skaidrība, vai tas ir paša meistara, vai kāda cita darbs. Darbs ir parakstīts ar parasto “V”, ne “W” un tam šķiet mazliet atšķirīgi otas triepieni. Šis darbs izraisa jautājumus gan pašā Tukuma Mākslas muzejā, gan Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kur darbs bija aizvests arī uz Purvīša simtpiecdesmitgadei veltīto Purvīša izstādi. Tur ekspertu komisija šaubījās par darba autentiskumu.

Stāstu gatavoja pētnieces Velga Vītola-Kļava un Maija Rutka.

Gleznu stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.