Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti par situāciju saistībā ar Purvīša muzeju. Iet jautri (saruna notiek jūnija sākumā)?

Žanete Grende: Iet jautri un arī pamācoši. Te nedaudz jāiezīmē priekšvēsture. Situācija ir tāda, ka Imants Ziedonis vēlējās, lai viņa muzeju veido fonds “Viegli”. Ziedoņa muzejs pirms deviņiem gadiem ieguva Saeimas kvotu finansējumu, kas, pēc būtības, ir vairāku partiju politisks lēmums, lai sāktu veidot muzeju. Mēs spējām akreditēties viena gada laikā, un pēc šī precedenta tika mainīta kārtība – noteica, ka muzeji var akreditēties tikai tad, kad darbojušies vismaz trīs gadus. Līdz galam šo pārmaiņu motivācija man nav saprotama, jo tas nozīmē, ka jauniem muzejiem ir gandrīz neiespējami uzsākt pilnvērtīgu darbu.

Ziedoņa muzejs šobrīd ir akreditēts jau divas reizes un, manuprāt, ir labs precedents, kā var sabiedrības radīts muzejs attīstīties. Muzeju likumā tiek minēti tikai privātie muzeji, bet es uzskatu, ka visi muzeji, ko izveidojušas nevalstiskās organizācijas, nav privāti, tos ir radījusi sabiedrība. Lai izprastu atšķirību starp privātas personas dibinātu un sabiedrības dibinātu muzeju, jāsaprot, ka tie nav vienas personas sakrāta priekšmetu kolekcija, bet sabiedrības rūpes par kopējo kultūras mantojumu. Un visi, kas mēs te esam, piemēram, Latvijas Okupācijas muzejs, Žaņa Lipkes muzejs, Barikāžu muzejs, Ziedoņa muzejs, muzejs “Latvieši pasaulē”, Purvīša muzejs, ir muzeji, ko dibinājusi sabiedrība, redzot, ka valsts nav dibinājusi nevienu jaunu muzeju pēdējos 33 gadus [Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs tomēr 2008. gadā atvērts, kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja – LNMM – filiāle]. Tā ir tāda ieilgusi valsts neizdarība! Tāpēc drosmīgi cilvēki ar atbildību realizē projektus, dibinot muzejus, un šo iztrūkumu aizpilda.

Ar Ziedoni bija salīdzinoši vienkārši – viņš uzrakstīja savu stratēģiju, tādu kā novēlējumu, kādu muzeju viņš vēlas, un jāatzīst, ka tā laika Imanta idejas šodien ļoti spilgti atspoguļojas ICOM jaunajā muzeju definīcijā. Fonds “Viegli” nopirka dzejnieka vasaras māju Murjāņos. Viss “Dzirnakmeņos” atstātais mantojums šobrīd ir Nacionālais muzeju krājums. Šogad esam guvuši atzinību un apbalvoti ar Latvijas Muzeju biedrības Gada balvu vairākos projektos.

Un tad, pirms trim gadiem, Ziedoņa fondam “Viegli” un Ziedoņa muzejam holandiete, muzeju speciāliste Margrieta Lestrādena lūdza izveidot līdzīgu muzeju Purvītim, uzdāvinot gleznotāja dzimtās mājas “Vecjauži”. Viņa bija nopirkusi Vilhelma Purvīša dzimtās mājas 1995. gadā, un viņai ļoti iepatikās Ziedoņa muzejs un viss, ko fonds “Viegli” dara.

Gadu domājām, vai pieņemt šo dāvinājumu no Margrietas Lestrādenas, un pirms diviem gadiem mēs šo lēmumu pieņēmām divu iemeslu dēļ. Pirmais – ko būtu darījis Ziedonis? Dzejnieka ieskatā Latvijai ir ļoti svarīgi cildināt un rādīt “lielos latviešus”, jo mūsu identitāte, saknes un pašapziņa veidojas no tā, ka mēs cildinām savējos. Esam gatavi [Marku] Rotko pataisīt par mūsējo, arī [Sergejs] Eizenšteins ir mūsējais, džinsu atklājējs Džeikobs Deiviss [Jacob Davis, dzim. Jacob Youphes] – mūsējais. Un tas veido mūsu pašapziņu. Mēs nolēmām, ka varētu veidot muzeju lielajam cilvēkam Purvītim – kā augstākās mākslas izglītības idejas īstenotājam un kultūrpolitikas līdzveidotājam neatkarīgajā Latvijas valstī, kā pirmajam Latvijas Mākslas akadēmijas rektoram un Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājam, un vienlaikus – prestižā Rīgas pilsētas mākslas muzeja [tag. LNMM] direktoram, nacionālās mākslas kolekcijas veidotājam un reprezentatīvu starptautisko izstāžu rīkotājam.

Ziedoņa stratēģijā, ko viņš mums uzticēja, bija otrs punkts – izveidot starptautiski atzītu radošuma centru –, ko mēs, fonds “Viegli”, desmit gadu laikā nebijām izdarījuši, jo Murjāņos fiziski ir par maz vietas. Līdz ar to arī Ziedoņa vēlme būtu piepildījusies, jo ir 80 hektāri, un visa Purvīša dzimtas saimniecība ir tāda, ka var izveidot starptautiski atzītu radošuma centru.

Protams, mēs gājām pie politiķiem uz Saeimu ar līdzīgu precedentu, kāds ir Ziedoņa muzejs, un lūdzām Saeimai atbalstīt šo ideju, un trīs gadus Saeima arī atbalstīja, kopsummā ieguldot 300 000 eiro Purvīša muzeja attīstībā. Šajos divos gados esam ļoti daudz padarījuši, arī pateicoties ļoti daudziem brīvprātīgajiem un vietējai Zaubes un Taurupes kopienai.[1]

IZS: Tu runā par deputātu kvotām?

ŽG: Jā. Tās bija deputātu kvotas un veids, kā var kaut ko izdarīt nestandarta gadījumos, kāds viennozīmīgi ir Purvīša gadījums.

Kas ir Saeimas deputātu galvenais uzdevums? Lemt! Ja lēmumi nebūtu pieņemti, nebūtu ne Ziedoņa muzeja, ne Purvīša muzeja, ne daudzu citu iniciatīvu. Kaut kādu iemeslu dēļ valsts muzejus nav dibinājusi atjaunotās Latvijas Republikas laikā. Šādā veidā, politiski lemjot, šos jautājumus var risināt.

Ziedoņa muzejs deviņos pastāvēšanas gados ir sevi pierādījis kā vērtīgs dalībnieks kultūras mantojuma nozarē. Esam apliecinājuši, ka sabiedrības dibināts muzejs var būt viens no labākajiem. Iespējams, Margrieta Lestrādena uzdāvināja Purvīša muzeju “viegliešiem”, jo Ziedoņa muzejs strādā pēc jaunās definīcijas jau no pirmās pastāvēšanas dienas.

Daudziem pašvaldību muzejiem jaunajā definīcijā[2] gandrīz nav iespējams strādāt, jo viņi muzejā ir daži cilvēki, ar ļoti mazu atalgojumu, kas dara visu un, iespējams, ir vairāk vērsti uz pētniecību, un knapi tiek galā ar krājumu, bet profesionālai komunikācijai, modernai muzejpedagoģijai, kopienu iesaistei u. tml. viņiem vienkārši vairs nav resursu.

IZS: Drīkst uzdot vienu provokatīvu jautājumu? Vai nav tā, ka tu izveidoji Ziedoņa muzeju, izveidoji komandu un tev nedaudz palika garlaicīgi, tāpēc ķēries pie jauna muzeja – Purvīša muzeja – izveides?

ŽG: Esmu fonda “Viegli” padomes priekšsēdētāja un kopumā šobrīd līdzvadu trīs kultūras uzņēmumus. Pēc būtības, esmu biznesmene ar kultūras izglītību (Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante) un uz visu skatos no pilnīgi citām pozīcijām. Esmu Ziedoņa muzeja valdes locekle stratēģijas jautājumos. Tad mums ir brīnišķīgs kultūrizglītības iniciatīvas sociālais uzņēmums “Ziedoņa klase” (tur esmu valdes locekle stratēģijas jautājumos), tikko nosvinējām piecus gadus. Komanda strādā ar skolām – ne tikai Latvijā. Un biedrībā “Purvīša muzejs” esmu valdes priekšsēdētāja. Vislabprātāk es gribētu sagatavot Purvīša muzeju tā, lai muzeju varētu nākt vadīt kāds jauns profesionāls cilvēks. Līdzīgi, kā tas notiek šobrīd Ziedoņa muzejā, kuru vada Rūta Šmite. Un es varētu veikt tikai stratēģisko vadību, kur ir vizionārie lēmumi.

IZS: Tātad šobrīd ir noticis politisks kāzuss, jo pirms tam abiem šiem privātajiem muzejiem bija valsts piešķirts papildu finansējums?

ŽG: Noticis ir tā, ka Kultūras ministrija uz 2024. gada budžetu gāja ar Purvīša muzeju kā prioritāti, bet jaunā politiskā koalīcija neapstiprināja šo prioritāti. Es satikos ar ministri Agnesi Loginu janvārī, un mēs runājām, ka mums šis jautājums ir jāatrisina, bet ministre pusgada laikā nerada iespēju šo jautājumu atrisināt [A. Logina 17.06. nolika savas pilnvaras].

Viņa vienkārši pateica, ka “neredz ātru risinājumu”. Tas ir apmēram tā kā, es atceros, 2020. gadā – bija Covid-19, mira mans tētis slimnīcā, un medmāsa neļāva no viņa atvadīties. Stāvēja durvīs un teica, ka viņa neredz risinājumu, bet tajā brīdī risinājums bija – es varēju nopirkt drošo kombinezonu un iet no tēta atvadīties. Tas sāp joprojām.

Tāpat Agnese Logina neredzēja risinājumu, kamēr es redzēju četrus. Un es viņai visus šos risinājumus izklāstīju, ko varētu darīt. Ja vēlies, arī tev varu izstāstīt vismaz dažus.

IZS: Ļoti labprāt. 

ŽG: Janvārī bija iespējams (tā kā pati esmu bijusi kultūras ministre un redzu kopējo muzeju laukumu) sakārtot 11 memoriālo muzeju saimniecību.

Ļoti daudzi publiskajā diskursā stāsta par to, ka muzeju ir par daudz un kultūra ir pārfinansēta. Tā nav taisnība. Un tomēr ir jautājums – vai Rainim vajag četrus? Nē. Ko darīt ar Andreju Upīti, kuram ir divi muzeji (ironiski, ka tieši Andreja Upīša dēļ visiem Latvijas kultūras lielajiem cilvēkiem, kuri 1944. gadā devās trimdā, nav savu muzeju, tostarp Purvītim)? Te būtu labi darīt kā [Knuta] Hamsuna muzejam Norvēģijā, kas parāda rakstnieka ģenialitāti un politisko izvēļu kļūdas. Varbūt vienā Andreja Upīša muzejā salikt visus, kuriem ir problēmas ar politisko nostāju, Vili Lāci ieskaitot, un runāt par to drosmīgi. Bija tādi laiki un bija šādi cilvēki, bet viņiem ir literatūra, māksla, un viņi ir šo un vēl kaut ko izdarījuši. Bet par to runāt.

Latvijas valsts ir parādā muzeju arī Zentai Mauriņai. Un cilvēks, kas vistālāk ticis pie Nobela prēmijas, ir Vizma Belševica. Es nesen runāju ar viņas dēlu Jāni, un ir skaidrs, ka tā piemiņa aizies un pazudīs. Uldim Bērziņam tikko bija 80 gadi, un nevienu no ministrijas neinteresē, vai viņam būtu vajadzīgs muzejs vai ne, – klusums. Visi mums jautā – vai tiešām Purvītim līdz šim nav bijis muzejs? Kā var ministrija atteikt šo mūsu iniciatīvu veidot muzeju, to patiešām nesaprotu.

Purvīša jautājumu varēja sakārtot, ja sāktu darīt janvārī. Bet ministre pie tā nepieķērās. Fonda “Viegli” dibinātos personību muzejus varētu integrēt apvienībā, radot jaunu vīziju, stratēģiju, mērķus un sasniedzamos rezultātus, un procesa laikā apmainīties ar labās prakses piemēriem starp muzejiem. Daudzas memoriālo muzeju (labāk skanētu – personu muzeju) pilnvaras varētu paplašināt, lai iespējami pilnīgāk muzeju nozare kalpotu sabiedrībai. Piemēram, [Jāņa] Akuratera muzejs varētu būt muzejs visiem starpkaru perioda dzejniekiem un rakstniekiem, arī tiem, kas devušies trimdā. Krišjāņa Barona muzejs varbūt varētu būt muzejs arī tautasdziesmai un jaunlatviešiem – ar mērķi, lai katrs latvietis zina vismaz vienu tautasdziesmu. Tieši personību muzejiem ir ļoti lielas iespējas paplašināti radīt nacionālo saturu un to sublimēt sabiedrībā, kas jo īpaši svarīgi ir esošajos kara apstākļos, kad kultūra kļūst par drošības ieroci.

IZS: Kā tu domā, kāpēc muzejnieki nav gatavi šim solim? Neformāli tiek teikts, ka jebkura ministra karjera ir apdraudēta, ja viņš/viņa paziņos par kāda muzeja aizvēršanu. Kāpēc?

ŽG: Tu jau pareizi pateici – ja kāds ķertos klāt jebkurām izmaiņām, tad ministram visādi var gadīties, zinu no savas pieredzes. Ir ļoti svarīgi, ko ministrs domā par to, kas ir Kultūras ministrija. Mans lielais konflikts, kad biju kultūras ministre, bija tas, ka es uzskatīju, ka ministrija kalpo sabiedrībai, nevis tikai mākslas arodbiedrībai. Tā ir milzīga atšķirība. Mēs varam dot sabiedrībai to, kas tai ir nepieciešams šobrīd – raidīt nacionālās identitātes un valstiskuma ideju. Tas ir viens no uzdevumiem, ko var darīt arī muzeji. Piemēram, runājot par integrāciju, muzeji var brīnišķīgi pildīt integrācijas funkciju, mācīt valodu, stāstīt par Latviju, sadarbojoties ar kopienām.

Vēl viens no variantiem, kā varētu palīdzēt Purvīša muzejam, ir akreditācija, un mēs plānojam veikt akreditāciju oktobrī, lai arī ar ministrijas ierēdņiem neformāli bijām vienojušies, ka akreditāciju iziesim 2025. gada sākumā. Visļaunākajos sapņos nevarējām iedomāties, ka Purvīša muzejam vienkārši apstādinās finansējumu ar argumentu, ka nav akreditēts.

Biju domājusi, ka LNMM rūpējas par visu Purvīša mākslu, bet izrādās, ka viņi rūpējas tikai par savu saimniecību, kas ir ļoti saprotami. Viņiem ir nedaudz vairāk par 100 Purvīša gleznām. Vēl LNMM kolekcijā atrodami Purvīša zīmējumi, grafikas un studijas. Avotos minēts, ka Purvītis savas dzīves laikā ir uzgleznojis ap 2000 darbu. Ja nedaudz vairāk par 100 no tiem ir LNMM un vēl tikpat var saskaitīt pa pārējiem muzejiem un privātkolekcijām, tad dabiski rodas jautājums – kur tad ir pārējie? Uzsaucām “Kultūras ziņās” un “Panorāmā” akciju “Meklēt un atrast Purvīti”, un šobrīd mūsu veidotajā Purvīša mantojuma digitālajā katalogā ir 420 “purvīši”, kas ietver visus mums zināmos muzejos un privātajās kolekcijās esošos Purvīša darbus, kā arī reprodukcijas no darbiem, kas avotos datētas Purvīša dzīves laikā. Divu mēnešu laikā, pateicoties gribai, brīvībai, degsmei, Latvijas sabiedrība ir atsaukusies un turpina būt līdzdalīga Purvīša muzeja veidošanā.

Prātojām, kur tad pārējie? Sākām vēlreiz pārlasīt visas monogrāfijas par Purvīti, rakstus un pētījumus, lai secinātu, ka Purvīša mākslas darbi ir pazuduši Vācijā kopš 1944. gada oktobra. Jau bijām pētniecības ekspedīcijā uz Berlīni un runājām ar Lost Art biroju (speciāli izveidots Vācijas valsts birojs, kas nodarbojas ar pazudušo mākslas un kultūras vērtību atrašanu) par to, kā šos darbus, kuri pēdējo reizi redzēti 1952. gadā Minhenē, meklēt. Tur mums, par pārsteigumu, pajautāja: “Kāpēc Latvijas valsts līdz šim nav oficiāli pie mums vērsusies?” Labs jautājums.

Purvīša muzeja piedāvājums kultūras ministrei un finanšu ministram: ņemot vērā Vācijas vēstnieka, Vācijas muzeju un arhīvu lielo pretimnākšanu gleznu meklēšanā, jo šogad aprit 80 gadi kopš gleznu pazušanas (ne tikai Purvīša), fokusēties uz “Meklēt un atrast Purvīti Vācijā”, izmantojot līdzekļus neparedzētiem gadījumiem.

Esam sagatavojuši vēstuli, kurā mēs lūdzam Edgaram Rinkēvičam, Evikai Siliņai un Saeimas priekšsēdētājai palīdzību, jo mēs viņiem prasījām budžeta veidošanas procesā palīdzību, bet viņi mums atrakstīja vēstuli – lūdziet Kultūras ministrijai. Kultūras ministrija pusgadu neko nav izdarījusi, tāpēc es nāku pie viņiem atpakaļ un lūdzu šinī situācijā, lai piešķir līdzekļus neparedzētajiem gadījumiem, lai mēs vismaz varam darboties ar Vāciju. Gaidām atbildi; tad redzēsim, kas būs. Šobrīd ir jauna kultūras ministre – Agnese Lāce –, un riņķa dancis turpinās.

Var strādāt uz projektiem, bet tajos naudu pamatalgām un pamatfunkcijām nevar nodrošināt, kuru paredz Muzeju likums.

IZS: Sanāk, ka šobrīd sauksim tās par privātām kultūrtelpām. Tad, kad valstij ir izdevīgi kādus svētkus svinēt un datumus atzīmēt, mēs uzgavilējam, ka mums tādas vietas ir, bet tad, kad ikdienā jāpiešķir finansējums, tad naudas nav. 

ŽG: Par to mēs runājam – muzeju saimniecība vai arī kultūrtelpu saimniecība nav sakārtota. Kad biju ministre, kopā ar 16 kultūras nozarēm izveidojām stratēģiju “Radošā Latvija”. Stratēģijas darbības laiks beidzās, un ministra Naura Puntuļa laikā viss notika otrādi – tika izveidota tāda kultūrpolitika, ko īsumā varētu nosaukt par Satversmes preambulu vai vīziju.

Katrai kultūras nozarei vajadzēja radīt savu darbības plānu, izejot no šīs Satversmes preambulas vīzijas. Tikko pārlasīju esošo muzeju nozares stratēģiju, kurā nav sasaistes ar jauno ICOM definīciju, kas dod muzejiem iespēju daudz plašāk kalpot sabiedrībai. Varbūt tagad, kad ir jaunā definīcija, muzeju stratēģija būtu visos muzejos ieviest jauno domāšanu, kura vērsta uz cilvēkiem. Pierunāt pašvaldības ieraudzīt muzejus kā vērtību, palielināt finansējumu, jo algas ir katastrofālas. Ja es paskatos, kādas ir muzejniekiem algas… knapi virs minimālās. Tas nav principiāli ne pareizi, ne taisnīgi.

Mūs, sabiedrības dibinātos muzejus, no citiem muzejiem atšķir tas, ka mēs esam brīvāki lēmumos. Ja mums ir valsts finansējums pamatfunkciju nodrošināšanai – krājuma glabāšanai un pētniecībai, kā arī komunikācijai (Muzeju likums) –, tad visam pārējam resursus varam “pieairēt” klāt no citiem avotiem.

Īpaša saruna būtu nepieciešama par Valsts kultūrkapitāla fondu [VKKF]. Fonda “Viegli” pieredze ir skaudra – daudzi atzinību guvuši projekti “nav bijuši aktuāli” VKKF. Nav saprotama kārtība, kā fonds piešķir nodokļu maksātāju līdzekļus kultūrai.

“Purvīša muzejs” iestājās Latvijas Muzeju biedrībā, un es runāju ar priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi par to, ka mums ar to museum advocacy kaut kas ir jādara – jāsāk celt prestižu muzeju nozarei, jo muzeji cenšas, cik spēj, un Muzeju nakts to pierādīja. Tomēr viss muzeju finansējums norāda, ka mēs pēdējā laikā neesam cīnījušies par muzeju nozari.

IZS: Kādu risinājumu tu redzi? Ko darām tālāk?

ŽG: Muzeju biedrībai jāuzrunā Kultūras ministrija, politiķi, Pašvaldību savienība, lai algas kultūras mantojuma darbiniekiem ir nākamā budžeta prioritāte. Jo kultūra ir daļa no drošības. Karavīri iet karā nacionālu vērtību dēļ.

IZS: Bet viņi jau visu laiku saka, ka tā ir prioritāte…

ŽG: Bet par to ir jācīnās. Tāpat kā to dara skolotāji un ārsti – skaļi un ar argumentiem.

Reiz runāju ar Cēsu mēru Jāni Rozenbergu, kā varētu attīstīties muzeji Cēsu novadā. Jautāju: “Vai jūs kādreiz esat uzstādījuši mērķi muzejiem?” Cēsu novadā ir brīnišķīgi muzeji – brāļi Kaudzītes, [Emīls] Dārziņš, [Kārlis] Skalbe utt. Uzstādīt mērķi, ka tos gadā apmeklē, teiksim, 20 000 apmeklētāju, kas savukārt piesaistītu apmeklētājus, ēdinātājus, viesnīcas, un visam pagastam tas būtu izdevīgi. Un, lai būtu 20 000 apmeklētāju, jums ir jāinvestē muzeju kultūras piedāvājumā, komunikācijā un cilvēkos, iespējams, arī ceļos (ceļš uz Kaudzīšu muzeju ir dramatisks). Tā parādās muzeja divējādā daba – tas krāj un pēta mantojumu, un, no otras puses, aicina cilvēkus, veido programmas un veicina kopienas labklājību.

Piemēram, mūsu mazais Purvīša muzejs ir sadraudzējies ar visu kaimiņu kopienu, un mēs panācām, ka Cēsu novads noasfaltēs ceļu un izveidos jaunu laukumu Zaubes ciematā. Kopā ar veikalu “Skorpions” un vietējo bibliotēku izveidosim divus reiz trīs metrus lielu informācijas planšeti, kurā būs ziņas par Purvīša muzeju, Zaubi, [Garlību] Merķeli un viņa akmeni Annas muižā, kā arī citiem ievērojamiem zaubēniešiem. Veidojas tāds neliels tūrisma aplītis, par ko visi ir priecīgi.

IZS: Jautājums tev kā biznesmenei – Ziedoņa muzeju “uzliki uz kājām”, tagad – Purvītis. Kā tas sasaistās ekosistēmā – mēs radām arvien jaunus muzejus, bet paralēli sakām, ka mums muzeju ir par daudz? 

ŽG: Netiek veidots muzejs kaut kādam Jānim Bērziņam.

Fonds “Viegli” ir izveidojis muzeju Imantam Ziedonim. Kāds var teikt, ka viņš bija kolaboracionists. Vai vajadzēja tādam veidot muzeju? Bet katrs cilvēks, kas ir pētījis Ziedoņa biogrāfiju, zina, ka viņš bija ļoti aktīvs disidents 1976. gadā izveidotajā dižkoku atbrīvošanas grupā. Viņš ir izcils piemērs – ja tevi neieliek cietumā vai neaizsūta uz Sibīriju par pretošanos padomju varai, tu spēj būt pretnis ļoti savpatīgā veidā. Jo beigu galā savā dižkoku atbrīvošanas grupā “DAGeri” Imants izauklēja Trešās atmodas “ziedu”. Ziedoņa daiļrade joprojām ir spēcīga un laikam līdzi ejoša – tas redzams darbā ar skolēniem.

Ja mēs runājam par to, vai vajag muzeju Purvītim, tad rodas jautājums – vai vajag muzeju Janim Rozentālam? Vajag abiem. Jo viņi joprojām ir izcili.

IZS: Tas ir politisks gājiens?

ŽG: Jā. Pirmkārt, ir acīmredzama politiķu neizpratne, kam tie muzeji vispār ir vajadzīgi.

IZS: Ja tev tagad nebūtu Ziedonis un Purvītis – vai tu, kad biji kultūras ministre, saprastu, kāpēc šie muzeji un visi citi ir vajadzīgi?

ŽG: Pirmkārt, es piesaistīju 70 miljonus eiro kultūras nozarei. Biju ministre, kas uzņēmās atbildību, lai rekonstruētu LNMM. Es pabeidzu Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību. Sakārtoju Nacionālās operas un baleta vadības struktūru. Atradu lielu sēklas naudu mākslas vēstures grāmatu izdošanai, kuras šobrīd jau ir četras. Radu iespēju pacelt valsts muzeju darbinieku atalgojumu. Deviņus gadus pavadījusi kopā ar Ziedoni, es lielās līnijās esmu Ziedoņa skolniece, tāpēc jautājums, vai muzeji ir vajadzīgi, caur Ziedoņa vērtību prizmu nacionālās identitātes kopšanas uzdevumā man ir skaidrs.

IZS: Bet – neviens ministrs muzeju skaitu negrib samazināt…

ŽG: Muzeji nav jāsamazina, muzeji ir jāreformē un jāpapildina. Var pasmaidīt par Kultūras kanonu, jo tur nav, piemēram, Aspazijas, Zentas Mauriņas, Vizmas Belševicas un citu, bet tomēr tas ir kaut kāds sākums. Kultūras kanonam (papildus arī katrā pašvaldībā) būtu jābūt pašam pamatam, kas jāzina katram Latvijas iedzīvotājam. Tas ir muzeju darbs – to panākt!

IZS: Kā tu redzi, kā Purvīša muzejs attīstās?

ŽG: Mēs iesim uz priekšu un pilnveidosimies. Vienkārši Agnese Logina būs tā kultūras ministre, kas būs atteikusi Purvītim; tas viņai visu mūžu ies līdzi. Bet tagad viņai būs iespēja palīdzēt Purvītim no Rīgas domes, jo mēs tās gleznas Vācijā atradīsim!

Interviju sagatavoja Ineta Zelča Sīmansone

Titulbilde: no Žanetes Grendes privātā arhīva