Pasaulslavena, un vēl joprojām universitātēs pētīta, ir tiesas prāva, kas notika Jirgenburgā (Zaubē) 1692. gada 28. aprīlī.
Livonijas tiesneši pratināja Veco Tīsu (85) par viņa saistību ar vilkačiem. Viņš, pie pilnas saprašanas, stāstīja, ka trīs reizes gadā – Vasarsvētkos, Jāņu dienā un Svētās Lūcijas naktī – pārvēršoties par vilku un dodoties uz elli, lai cīnītos ar velniem un atgūtu to, ko burvji cilvēkiem nolaupījuši. Tīss vēlreiz uzsvēra: vilkači nav velna kalpi, bet gan Dieva suņi. Viņš pat norādīja konkrētu vietu, kur, pēc viņa teiktā, varot nokļūt ellē. Vēl atklājās, ka līdzās saviem ceļojumiem Tīss vietējā kopienā nodarbojies ar tautas maģiju kā dziednieks.
Tīsa nopratināšanas protokolu:
Vilkaša Tīsa nopratināšanas protokols
[Dorpatas (Tartu) galma tiesas lietvedības atzīme:] Ienācis 1692. gada 31. oktobrī
Vendenes (Cēsu) apriņķa Karaliskās tiesas protokols, 1691. g. 28. aprīlī Jirgensburgā (Zaubē).
No augstāk norādītās iestādes, no fiskālās sūdzības pret Jirgensburgas baznīcas zagli Pirzenu Teni, tālāk – pret Kaltenbrunnas (Kniediņu) iedzīvotāju, sauktu par veco Tīsu (Thiess).
Par likantropiju un citiem aizliegtiem un nekrietniem nodarījumiem.
Klātesošie tiesneši:
Asesors Bengts Johans Akerstafa kungs kā apriņķa tiesneša aizvietotājs
Asesors Gabriels Bergera kungs
[1] Kad Kaltenbrunnas krodzinieks Pēteris, nozvērināts kā liecinieks, pasmaidīja, viņam tika noprasīts, kādēļ viņš tā darot.
A.: Tādēļ, ka viņš redzot, ka viņa rentniekam, vecajam Tīsam, arī esot jāzvēr.
J.: Kādēļ tad lai šis nevarētu tāpat tikt nozvērināts par savu tagadējo liecību pret baznīcas zagli?
A.: Katrs taču zinot, ka viņš saejoties ar velnu un esot vilkatis; kā viņš varot zvērēt, ja pats to nenoliedzot un ilgus gadus esot to piekopis.
[2] Tādēļ tas tika pārmests vecajam Tīsam, kad viņš pēc pārējo liecinieku noklausīšanās iznāca priekšā tāpat sniegt liecību, un viņš pavisam brīvi atzina: viņš pirmāk bijis vilkatis, tomēr pēc laika no tā atteicies, proti, jau pirms apmēram 10 gadiem. Tālāk viņš ziņoja, ka šajā sakarā jau esot stājies priekšā Nītavā (Nītaurē), kad tiesneši vēl bija barons Kronšterna kungs, Rozentāla kungs un Kaulihs, toreiz, kad Šķeistāns (Skeistan), Lemburgas (Mālpils) zemnieks, kurš nu jau miris, viņam pušu pārsitis degunu par to, ka runātājs atnesis no elles atpakaļ labības ziedus, kurus Šķeistāns tur bijis iemēzis, lai tā atņemtu labībai rasmību (den wachstum); taču augšminētie toreizējie tiesnešu kungi šajā sakarā viņam neko nedarījuši, tikai par to pasmējušies un, tā kā Šķeistāns nebija nācis priekšā, ļāvuši viņam atkal staigāt brīvā.
[3] Pēc tam un pirms turpmākas viņa pratināšanas tika aptaujāts, vai Tīss allaž bijis pie skaidras apziņas un vesela saprāta un nav, piemēram, bijis vai joprojām ir galvā traks, un līdzās citiem klātesošajiem, kuri Tīsu labi pazina, apriņķa tiesneša aizvietotājs Bengts Johans Akerstafa kungs, kura muižā viņš agrākos laikos arī bija vairākus gadus nodzīvojis un nostrādājis, uz to paziņoja, ka veselā saprāta viņam nekad neesot trūcis un viņš šādu savu būšanu arī nekad neesot noliedzis un, pēc tam kad tie augšminētie tiesneši viņam šajā sakarā neko neesot darījuši, to piekopis vēl jo brīvāk un zemnieki viņu iecēluši gluži dievekļa kārtā.
[4] Viņam tika uzdoti šādi jautājumi: kurā vietā Šķeistāns viņam toreiz iesitis un ar ko?
A.: Ellē ar slotaskātu, pie kura piesiets žūksnis zirga astu.
Tiesas priekšsēdētājakungs apliecināja, ka Tīss toreiz savainots degunā.
[5] J.: Kā runātājs nonācis ellē, un kur tā atrodoties?
A.: Vilkaši uz turieni ejot kājām vilka izskatā, tā vieta bijusi ezera, kas saucas Puer Esser (Purva ezers), galā, dumbrājā netālu no Lemburgas, apmēram pusjūdzi no priekšsēdētāja aizvietotāja kunga muižas Klingenbergas (Akenstakas). Tur bijušas greznas istabas un norīkoti durvju sargi, kas cieši dzenot prom tādus, kuri gribējuši atkal iznest ārā burvju turp aiznestos labības ziedus un pašu labību. Ziedi glabājoties atsevišķā klētī, un labība citā klētī.
[6] J.: Kādu tad izskatu viņi dabūjot, kad pārvēršoties par vilkiem?
A.: Viņiem esot vilka āda, kuru viņi tik uzvelkot, un viņam tādu atvedis viens Marienburgas (Alūksnes) zemnieks, kas ieradies no Rīgas, un viņš pirms dažiem gadiem to atdevis tālāk vienam Allažu zemniekam. Iztaujāts viņš tomēr abu vārdus nevēlējās nosaukt un, īpaši pratināts (specialius inquiriret), mainīja savu liecībuun teica, ka viņi tikai ieejot krūmos un nometot savas parastās drēbes, tā viņi uzreiz kļūstot par vilkiem. Un tad viņi skrejot apkārt kā vilki un saplēšot tos zirgus un lopus, kas gadoties ceļā, taču nevienu lielu lopu runātājs neesot saplēsis, tikai jērus, kazas, sivēnus un tamlīdzīgus. Bet Zēgevoldē (Siguldā) gan bijis viens vīrišķis, kurš tagad arī jau esot miris, Tīrumu saimē (in Tirummees gesinde), kurš bijis tiešām varens. Runātājs pret viņu nebijis nekas, jo vienam no viņiem velns devis lielāku varu nekā otram, un tas no sētām ņēmis prom, kas nu viņam trāpījies, liellopus, arī nobarotas cūkas, un tad ar savu sabiedrību mielojies, jo viņi bieži gājuši kopā 20 līdz 30, kas lērumu aprij, un tajos ceļos tad savu mielastu rīkojuši un izcepuši.
[7] J.: Kā viņi tādai vajadzībai dabūjuši uguni un rīkus?
A.: Uguni viņi ņēmuši no sētām un iesmus uztaisījuši no koka. Katlu viņi ņēmuši no sētām un spalvas nosvilinājuši, jēlu neko neesot ēduši.
[8] J.: Vai runātājs bieži atradies tādos mielastos un dzīrēs?
A.: Jā, kā tad.
J.: Kur palikuši tie sīklopi, kurus viņš paņēmis?
A.: Arī tos viņi apēduši.
[9] J.: Ja reiz viņi pārvērtušies par vilkiem, kāpēc tad gaļu neesot ēduši jēlu, kā vilki?
A.: Tā nebijis ierasts, viņi ēduši ceptu, kā cilvēki.
[10] J.: Kā viņi var tikt galā, ja reiz, kā viņš izteicies, viņiem ir vilku galvas un ķepas, ar ko nevar ne noturēt nazi, ne pagatavot ēdienu, ne veikt citu tam vajadzīgu darbu?
A.: Nažus viņi tam neizmantojuši; viņi saplosījuši ar zobiem un ar ķepām uzdūruši kumosus uz iesmiem, kādus vien atraduši, un, to ēzdami, viņi jau atkal bijuši kā cilvēki, taču maizi klāt nepieēduši; sāli viņi, ārā ejot, paņēmuši līdzi no sētām.
[11] J.: Vai viņi pieēdušies līdz sātam, un vai velns ēdot kopā ar viņiem?
A.: Pirmo apstiprina, otro noliedz. Burvji gan ēdot kopā ar velnu ellē, bet vilkaši tur klāt netiekot pielaisti, tomēr viņi šad un tad veikli ieskrienot un kaut ko paķerot un ar to tad atkal kā bēgdami izskrejot ārā. Tad, kad viņus pieķerot, tie velna nozīmētie sargi nikni sitot viņus ar garu dzelzs pīcku, ko viņi saucot par stibu, un dzenot ārā kā suņus, jo velns viņus, kā saka latvieši (pro idiomate Lettico), “neieredz” (ne eretz) jeb nevarot ciest.
[12] J.: Ja reiz velns viņus nevarot ciest, tad kāpēc viņi kļūst par vilkašiem un skrej uz elli?
A.: Tas notiekot tāda iemesla pēc, ka viņi vēloties iznest no elles to, ko burvji tur ienesuši, lopus, graudus un citu rasmību. Un, tā kā viņš līdz ar citiem pērnajā gadā nokavējies un laikus neieradies ellē, kamēr vārti vēl bijuši vaļā, un tātad nevarējis iznest ārā burvju turp aizgādātos ziedus un graudus, mums arī bijis slikts graudu gads. Šogad gan viņš līdz ar citiem bijis tur laikus un viņi savu izdarījuši krietni. Runātājs pats atgādājis no elles tik daudz miežu, auzu un rudzu, cik vien varējis panest, tādēļ mums šogad būšot pilns visvisādas labības, auzu gan vairāk nekā miežu.
[13] J.: Kad tad tas noticis?
A.: Lūcijas naktī pirms Ziemassvētkiem.
J.: Cik reižu gadā viņi pulcējoties ellē?
A.: Parasti trīsreiz: Vasarsvētku naktī, Jāņa naktī un Lūcijas naktī. Kas attiecas uz abām pirmajām reizēm, ne vienmēr tieši tajās naktīs, bet gan kad labība ir pilnos ziedos, jo tad un sējas laikā burvji atņemot ražu un pēc tam aiznesot to ellē un vilkaši noņemoties, to atkal no turienes iznesdami.
[14] J.: Kurš tad pērnajā Lūcijas naktī bijis viņam biedros?
A.: Viņi sanākuši kopā no daudziem ciemiem, no Rodenpeižas (Ropažiem) un Zunseles (Suntažiem), un kurš gan viņus visus pazinis un jautājis, kā vārdā, jo bijuši dažādi pulki. Pirms tam arī Šķeistānu Reinis, augšminētā dēls, turējies viņa pulkā, bet nu viņš šo tur neesot redzējis un nezinot, kā tas nākas. Iztaujāts par jirgensburgiešiem, viņš teica: jirgensburgieši laikam piederot pie kāda cita pulka, jo viņa pulkā neviens no šiem neesot atrodams.
[15] J.: Kā runātājs varot sacīt, ka viņi šāgada ražu, ko burvji aiznesuši uz elli, jau pērnajā Lūcijas naktī dabūjuši no turienes ārā, ja reiz sējas un ziedu laiks tikai vēl būšot un tātad vēl nekas nevarot būt sanests?
A.: Burvjiem esot pašiem savs laiks, un velns sējot jau ilgi pirms tam. Tad burvji ņemot kaut ko no tā un aiznesot ellē, un vilkaši atkal iznesot šo ražu no elles laukā, un no tā esot atkarīgs, kā aug mūsu sēklas un arī augļu koki, jo arī to ellē esot daudz, un zvejošana. Uz Ziemassvētkiem ellē visāda labība jau esot pavisam zaļa un kokiem dzinumi. Tā kā pērnajās Lūcijās viņi dabūjuši arī krietnu daļu zivju, ko burvji uz turieni aiznesuši, tad šogad varot cerēt arī uz labāku zvejošanu; taču burvji ņemot arī ziedus, kas vēl tikai gaidāmi, un tos aiznesot uz elli, bet ar to viņi nevarot tik daudz ko iesākt kā ar to, kas ellē iesēts un augot.
[16] J.: Vai, ieradušies minētajā elles vietā uz citām dzīrēm, viņi katru reizi atrod tur tādas ēkas un tās pastāvīgi tur paliek?
A.: Apstiprina.
J.: Kā tad to neredz arī citi cilvēki, kas tur apkārt dzīvo?
A.: Tas esot nevis virs, bet zem zemes, un ieeju sargājot vārti, kurus nevarot atrast neviens, kas tur nepiederot.
[17] J.: Vai vilkašu vidū ir arī sievas un meitas, vai arī vācieši to vidū atrodami?
A.: Sievas vilkašu vidū esot gan, taču meitas pulkā neņemot, tās toties kļūstot par lidojošiem pūķiem (Puicken1) jeb drakoniem un viņas sūtot noņemt pienam un sviestam svētību. Vācieši viņiem biedros nenākot, bet gan tiem esot pašiem sava elle.
[18] J.: Kur vilkaši nokļūstot pēc nāves?
A.: Viņus apbedījot kā citus cilvēkus, un viņu dvēseles nonākot debesīs, savukārt burvju dvēseles velns paņemot pie sevis.
J.: Vai runātājs čakli ejot baznīcā, ar bijību uzklausot Dieva vārdu, čakli skaitot lūgšanas un ejot pie sv. dievgalda?
A.: Noliedz, viņš nedarot nedz šo, nedz to.
[19] J.: Kā pie Dieva varot nākt tāda cilvēka dvēsele, kurš nekalpo vis Dievam, bet velnam, arī baznīcā neiet, vēl jo mazāk pie bikts un pie sv. dievgalda, kā runātājs pats atzinis?
A.: Vilkaši nekalpojot velnam, jo viņi tam atņemot to, ko burvji sanesuši, un tādēļ velns viņiem esot tik liels ienaidnieks, ka nevarot viņus ciest, bet liekot dzīt ārā ar dzelzs pīckām kā suņus, jo viņi arī esot Dieva suņi. Turpretī burvji kalpojot velnam un darot visu pēc tā gribas, tādēļ arī viņu dvēseles tam piederot. Viss, ko viņi, vilkaši, darot, nākot cilvēkiem par labu, jo, ja viņu nebūtu un ja viņi neatzagtu vai neatlaupītu velnam svētību, visa svētība pasaulē būtu prom, un to viņš apliecinot ar zvērestu. Turklāt pērnajā gadā krievu vilkaši ieradušies agrāk un aiznesuši prom viņu zemes svētību. Tādēļ arī šo zemē bijusi laba raža, bet šaizemē trūcis, jo viņi no šīspuses, kā augstāk ziņots, ieradušies par vēlu. Šogad gan viņi ieradušies pirms krieviem, tad nu būšot auglīgs un arī labs linu gads. Un kādēļ lai Dievs nepieņemtu viņa dvēseli, kaut arī viņš neejot baznīcā un pie sv. dievgalda, tāpēc ka tas viņam jaunībā nav ne mācīts, ne ierādīts; jo citādi viņš neko sliktu nedarot.
Viņam izjusti un ar lielāko centību tika likts pie sirds un izskaidrots:
[20] J.: Vai tas neesot slikti darīts, ka viņš ne tikai, kā pats atzinies, laupījis savam tuvākajam lopus, bet galvenokārt arī Dieva attēlu, par kuru viņš kā cilvēks radīts, pēc savas iedomības pārtaisījis par vilku un, aizmirsdams par Dievu, pārkāpis svinīgo zvērestu, kuru viņš sv. kristībā devis savam pestītājam Kristum, ka atsakās no velna un visām tā būšanām un darbiem? Tā viņš ietiepīgi darot uz to stingrāko aizliegtus grēkus, citiem par pretīgumu un piedauzību, un nevis ejot Dieva namā, kur viņš ar sprediķa un kristīgu skolotāju palīdzību gan varētu nokļūt pie Dieva atzīšanas un kalpošanas, bet mīļāk skrienot ellē. Vai tad mācītāja kungs nestaigājot apkārt pa sētām un nemudinot uz lūgšanām un čaklu baznīcā iešanu un čaklu mācīšanos?
A.: Viņš lopiem lielu kaitējumu neesot nodarījis, citi darījuši daudz vairāk. Esot tiesa, ka mācītāja kungs staigājot apkārt pa sētām, viņus mācot un ar viņiem Dievu lūdzot, runātājs arī esot aiz viņa lūdzis, ko mācītāja kungs viņam teicis priekšā, bet, ja reiz viņš tādā paradumā iekļuvis, tad no tā nevarot tikt ārā, kur nu vēl viņa vecumā ko jaunu mācīties.
[21] J.: Cik vecs viņš esot un kad dzimis?
A.: Kad zviedri ieņēmuši Rīgu, viņš jau mācējis ecēt un art;2 esot dzimis kurzemnieks.
[22] J.: Tā kā viņš vēl pērnajās Lūcijās esot bijis ellē, tad kāpēc pirmīt apgalvojis, ka savu vilka kārtu jau sen atdevis kādam Allažu zemniekam?
A.: Tur viņš neesot teicis taisnību, bet tagad gan gribot no tā atteikties, jo vairs neesot spēka un esot vecs.
[23] J.: Kāds tad viņam esot bijis labums no kļūšanas par vilkati, ja reiz viņš acīmredzamā kārtā esot nabags un pavisam trūcīgs?
A.: Nekāds, bet viens blēdis no Marienburgas viņam caur uzdzeršanu esot to uzlaidis (durch zutrincken solches zugebracht), tā nu viņam kopš tā laika esot jāuzvedas līdzīgi citiem vilkašiem.
[24] J.: Vai viņi no velna nesaņemot kādu zīmi, pēc kuras tas viņus varot pazīt?
A.: Noliedz. Burvjus gan tas iezīmējot un cienājot un mielojot ar beigtu zirgu galvām, kurmjiem, čūskām un tamlīdzīgiem mūdžiem.
[25] J.: Kad nu viņš jau esot tik vecs un nevarīgs, ka taču noteikti ik dienas gaidot nāvi, vai tad viņš vēloties nomirt kā vilkatis?
A.: Nē. Viņš vēloties pirms nāves to nodot kādam citam, kam viņš vienīgais to varot dot.
[26] J.: Kādā veidā viņš kādam citam gribot to dot?
A.: Viņš gribot darīt tā, kā darīts viņam, un tikai reizi kādam uzdzeršot un trīsreiz kannā iepūtīšot un šos vārdus teikšot: “Lai tev top kā man,” – un, kad tas otrs kannu pretī paņemšot, tad viņam tas būšot nost un runātājs tad būšot no tā brīvs.
[27] J.: Vai viņš nedomājot, ka arī tas esot grēks un tikai viltus iedoma no velna un viņš to varot dot tikai tādam, kas, tāpat kā viņš, neko nezina no Dieva un kam pašam uz to ir patika?
A.: Viņš to katrā ziņā varot nodot tikai tādam, kuram pašam uz to esot patika un vēlme. Daudzi jau esot viņu uzrunājuši, lai viņš tiem to novēlot, jo viņš esot vecs un nevarīgs.
[28] J.: Kas esot tie, kas viņu par to uzrunājuši?
A.: Tie esot tālienieši, daži no tiesneša kunga muižas, daži no zunseliešiem, un to vārdus viņš nezinot pateikt.
[29] J.: Kad runātājs un citi tādā kārtā esot pārvērtušies par vilkiem un dabūjuši vilka izskatu, vai viņiem neuzklūpot suņi un vai arī sargi nešaujot, it īpaši, ja, kā runātājs saka, arī ellē esot lieli un nikni suņi?
A.: No suņiem viņi viegli varot izbēgt; sargi gan varētu viņus nošaut, ja tikai tiktu klāt; elles suņi viņiem neko nenodarot.
J.: Kā viņš stāstījis, tas Zēgevoldes Tīrums gājis iekšā zemnieku sētās un nesis prom nobarotas cūkas, bet neba sētas esot bez suņu. Vai tad suņi šim nav ne klupuši virsū, ne sakoduši?
A.: Ne nu katru reizi suņi saožot, un, pat ja esot uzoduši, tad taču vilkaši skriešanā esot tiem daudz par ātru un suņi nevarot viņus panākt; tas Tīrums gan esot bijis negants vīrišķis un nodarījis ļaudīm gaužām lielu skādi, tādēļ arī Dievs viņam licis jaunam mirt. Taujāts, kur tad šā dvēsele palikusi, viņš atbildēja, ka viņam neesot zināms, vai tādus pie sevis paņemot Dievs vai velns.
[30] J.: Kur viņi liekot tos labības un koku ziedus un pārējo, ko no velna pagrābjot, un ko viņi ar to iesākot?
A.: To viņi metot gaisā, un tā nākot atkal svētība pār visu zemi un pār bagātiem un nabagiem.
[31] Tad viņš tika izjusti uzrunāts un strostēts, ka tas viss esot tikai velnišķīga apmātība un maldināšana, ko viņš varot nomanīt arī no tā, ka, ja ļaudis šādi būtu pavisam zaudējuši savus lopus un nobarotas cūkas, viņi taču neliktos mierā, dzītu pēdas un galu galā atrastu to – un īpaši nobaroto cūku – zīmes un kur tās izceptas un apēstas?
A.: Viņi laupījuši nevis tuvumā, bet tālu, un kurš gan varējis viņiem pēdas sadzīt?
[32] J.: Kā tas varot nākties, ka viens no viņiem kā vilks un tādā izskatā varējis aiznest lielas nobarotas cūkas un lielus ragulopus 20, 30 un vairāk jūdžu pa krūmiem un purviem pat no Igaunijas uz šejieni, kā runātājs stāstot? No tā taču viņš jo drīzāk varot noģist, ka tā esot tikai viltus iedoma un velnišķīga apmātība un maldināšana.
A.: Viņš palika pie tā, ka tā esot patiesība un tas Zēgevoldes vīrišķis Tīrums bieži iztrūcis veselu nedēļu. Tad runātājs un viņa biedri gaidījuši meža vidū un, kad šis atstiepis nobarotu cūku, to apēduši kopā, bet, būdami mežā, viņi pārtikuši no noķertiem zaķiem un citiem meža zvēriem. Tagad runātājam vairs neesot spēka tik tālu skriet un kaut ko aiznest vai noķert; zivis gan viņš varot dabūt, cik tik gribot, arī ja citiem nebūs nekā, jo viņam tur esot īpaša svētība.
[33] J.: Vai tad viņš neesot nodomājis pirms nāves atgriezties pie Dieva, mācīties par viņa gribu un būšanu, atmest tādu velnišķīgu nebūšanu, nožēlot grēkus un caur to glābt savu dvēseli no mūžīgās pazudināšanas un elles mokām?
A.: Uz to viņš nevēlējās kārtīgi atbildēt. Teica: kas zinot, kur viņa dvēsele palikšot? Nu jau viņš esot vecs, kur nu viņš tādas lietas vairs aptveršot. Vispēdīgi, daudzkārt stingri uzrunāts, viņš paziņoja, ka no tā gribot atstāties un griezties pie Dieva.
[34] J.: Kur tad viņš iemācījies zīlēt, jo daudzi pie viņa ejot un taujājot, kas viņus sagaida?
A.: Zīlēt viņš neprotot, bet esot zirgu ārsts, un, ja citi grēcinieki kādam zirgus samaitājuši, viņš tos atkal uzceļot un to tiem noņemot, izlietodams dažus vārdus, tikai kādus trīs, un iedodams tiem sāli vai maizi, ko pirms tam ar šiem vārdiem nosvētījis.
[35] J.: Ko viņš saucot par grēciniekiem, kas samaitājot zirgus?
A.: Tos pašus velndarus (teüffelsmacher) vai raganas, kas ļaunu vien dara.
[36] J.: Kas tie bijuši par vārdiem, kurus viņš tam lietojis?
A.: “Saule un mēness lai iet pār jūru, lai atnes atpakaļ dvēseli, ko velns aizrāvis ellē, un atdod šim lopam dzīvību un veselību, kas tam atņemta.” Tas palīdzot citiem lopiem arī, ne tikai zirgiem.
[37] J.: No kā viņš tādas lietas iemācījies?
A.: No tā paša marienburdzieša, kurš viņu pataisījis par vilkati.
[38] J.: Vai tas marienburdzietis vēl esot dzīvs?
A.: Ei, kur nu dzīvs; tas bijis pirms pāri par 20 gadiem, un viņš jau toreiz bijis ļoti vecs.
[39] J.: Kur runātājs toreiz uzturējies, un kā viņš sanācis kopā ar marienburdzieti?
A.: Vispirms Klingenbergas apkaimē; pēc tam pie Bāliņa (Bahling), viena Rodenpeižas zemnieka. Pirmoreiz ceļā satikušies un kopā nobraukuši Buļļu (Bullen) krogā (3½ jūdžu), tur tas viņu iemācījis.
[40] J.: Ja reiz viņš pirmīt izteicies, ka to nevarot nodot nevienam, kurš pats to nekāro, kāpēc runātājs tīkojis to no marienburdzieša dabūt un iemācīties?
A.: Pirms tam viņš to nemaz neesot kārojis, bet, kad marienburdzietis viņam krogā tādā veidā uzdzēris un uzdzeršanas iedarbību pateicis, viņam uznākusi pēc tā kāre, un viņš to pieņēmis un tūliņ dabūjis. Viņš gan nedomājis, ka tam līdzi nāks tik daudz ļaunuma.
[41] Tad viņš izjusti uzrunāts: ja reiz viņš atzīstot, ka tam nācis līdzi ļaunums, tad kādēļ sen neesot no tā atstājies, mācītāja kungam to atklājis un meklējis kristīgus līdzekļus, lai atgrieztos, bet drīzāk lolojot nodomu tagad to nodot kādam citam?
A.: Viņam būtu gan vajadzējis tā darīt, bet viņš neesot to tā iedomājies. Tagad viņš negribot to nevienam celt priekšā, bet aiziet ar visu, kāds viņš ir; lai jau viņam notiekot, kas notikdams.
[42] Viņam tālāk tika pārmests, ka viņam piemītot ļauna stūrgalvība, jo viņš vēl aizvien netīkojot un negribot satvert līdzekļus, ar kuriem atgriezties un saņemt izlīgumu ar Dievu.
A.: Vispēdīgipēc ilgas pierunāšanas un Dieva dusmu un mūžīgās pazudināšanas iztēlošanas, kas viņu ķeršot, ja viņš caur pienācīgu grēku nožēlošanu neatgriezīšoties pie Dieva: lai tad nu žēlīgais Dievs arī viņam esot žēlīgs un viņu no tā atpestījot.
[43] Tā kā viņš tikai pirms dažiem gadiem apņēmis sievu un šīs savienībasnodibināšanai bijis nepieciešams uzrunāt vietējo mācītāja kungu, un baumas par viņa velnišķīgajām būšanām bijušas izplatījušās pa visu zemi, vai tad Lemburgas vietējais mācītājs neesot viņu par to tincinājis un no tā brīdinājis, kā arī mācījis, kādi laicīgi un mūžīgi sodi no tā nākot? Un kā viņš varējis to savienību nodibināt, ja, pēc paša atzīšanās, nekad neesot gājis baznīcā un pie sv. dievgalda?
A.: Mācītāja kungs gan esot viņu pietiekami pamācījis un brīdinājis; viņš esot arī zvērējis no tā atstāties un griezties pie Dieva un sv. dievgalda, bet tas viņu esot pielaidis; viņš, tāpat kā iepriekš, palicis pie tādām būšanām.
[44] J.: Vai tad viņš esot noslēdzis ar velnu tik ciešu savienību, ka no tās nevarot atkāpties?
A.: Velnam ar viņu neesot nekādas darīšanas, bet viņš, proti, runātājs, esot Dieva suns un laupot velnam to, ko burvji viņam aiznesot. Tādēļ velns esot viņa ienaidnieks.
[45] J.: Vai viņš tādas būšanas iemācījis arī savai sievai?
[A.:] Nekavējoties noliedz.
[46] J.: Vai viņš ar pirmīt minētajiem vārdiem varot palīdzēt arī cilvēkiem, ja tiem, pēc viņu domām, kaut kas slikts nodarīts vai citādi kas atgadījies, no tā tikt vaļā vai arī tam lietojot citus vārdus un līdzekļus?
A.: Viņš ar tiem palīdzot gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un iedodot viņiem sāli vai maizi siltā alū, kad ir tai trīs reizes uzpūtis un noskaitījis pār to vārdus.
[47] J.: Ko viņš par to dabūjot?
A.: Daži viņam dodot vienu grasi, daži divus grašus, un katrs tik, cik gribot; no dažiem viņš dabūjot labību, arīdzan cūkas un ko citu.
[48] Vai tā tad katrreiz esot dziedināšana, un vai viņš daudziem tādā veidā palīdzējis?
[A.:] Apstiprina; kas nu tādā veidā nonācis viņa dziedināšanā, tas noteikti atlabstot, un kā viņš varot tos visus nosaukt, kam palīdzējis? Varot arī kāds iztrūkt. Pirms trim gadiem viņš vienam jirgensburgietim, Griķu Jāņa (Gricke Jahnen) padēlam, kurš šeit kalpojis pie svētīgi aizgājušā mācītāja kunga un kuram bijusi pavisam slima kāja (böses bein), palīdzējis ar to galā tikt un no viņa par to dabūjis sieku miežu. Viņš pirms tam dažādās vietās, arī pie Andreja Ammona (Andreas Ammon), padoma meklējis, bet neviens nevarējis palīdzēt, tikai runātājs.
[49] Kādus tad līdzekļus viņš tā dziedināšanai izmantojis?
A.: Viņš pļavā savācis zāles, pielicis tām klāt svētīto sāli un devis slimniekam no tā nodzerties, arī uzkaisījis no tā saberzto pulveri uz slimās kājas, no kuras vajadzēja izsist slimību laukā; pat ja tā esot franču kaite, ja kādam rokās un pēdās esot velkoša sāpe (reiszen), arī to viņš varot noņemt, tāpat kā uguni apvārdot.
[50] J.: Kādu līdzekli apvārdošanai tad viņš izmantojot un kādus vārdus lietojot?
A.: Asiņu apturēšanai viņš lietojot šādus vārdus: “Sausa vārna caur gaisiem skrej, asins ne lās [asne ne las],” – un tad asinis tūlīt stājoties. Bet dažu vārdu lietošanu locekļu sāpēm vai uguns apvārdošanu viņš nu vairs negribēja atzīt, varbūt kad nomanīja, ka tādas lietas laikam gan nedrīkst darīt. Pateica tikai: kad kāds applaucējies ar karstu ūdeni vai citādi un pie viņa padomu meklējis, viņš tur uzkaisījis dzeltenu saberztu zāli virsū un no tā trīs četrās dienās kļuvis labāk, kaut citādi sadzīšana prasot daudz laika.
[51] J.: Kas tā esot par zāli, un kurš viņam to parādījis? Vai tādā reizē viņš nekādus vārdus nelietojot?
A.: Par pirmo jautājumu: to saucot par ugunszāli, augot siena pļavās. Par otro: vai pasaulē neesot gana ļaužu, no kuriem kaut ko varot iemācīties? Par trešo: noliedz. Viņš gan liekot klāt sāli, pār kuru vispirms izrunāti tie pirmīt pieminētie vārdi.
[52] Tad viņam tiesas priekšā vajadzēja parādīt, kā viņš to dara, un viņam tika iedota maize un sāls, lai tie redzētu, kādā veidā viņš ar tiem rīkojas. Maizi viņš salauza trijos gabalos, sacīdams: “Vairāk nekā trīs nedrīkst būt.” Tiem apkārt viņš aplika sāli, paklanīdamies trīs reizes pateica tiem pāri iepriekš pieminētos vārdus, grieza uz riņķi šķīvi, uz kura tas stāvēja, lai katru reizi viens no gabaliem nonāktu pretī viņa mutei, uzpūta tam pāri un izlaida savu dvašu un apgrieza roku otrādi. Viņš arī vēlreiz atkārtoja, ka ar to varot noņemt visas slimības un kaites, ko kāds no tiem grēciniekiem burvjiem uzlicis.
[53] Pēc tam viņam tika pavēlēts šādi noburto maizi pašam apēst, jo viņš taču apgalvojis, ka vakar vakarā neko neesot ēdis un esot izsalcis. Sākumā viņš teica, ka viņš to nedrīkstot darīt, tomēr pēc turpmākas uzstājības beigās paņēma maizes mīkstumu, pēc pavēles iemērca sālī un baudīdams nosauca par augsti svēto maizi, taču visu apēst negribēja, bet bija uz to ļoti piespiežams un visu laiku tīkoja dzert, bet tas viņam tika liegts. Pāri palikušo sāli, lai nedz viņš, nedz citi to neizmantotu māņticīgām nelietībām, pašam ar savu roku vajadzēja visu klātbūtnē iemest ugunī, ko viņš nelabprāt izdarīja.
[54] J.: Tā kā viņš pirmīt tā sūdzējies par muguras sāpēm un tagad gan nobaudījis savu šķietami augsti svēto maizi un sāli, ar ko viņš citkārt, kā pats apgalvojis, visiem slimniekiem palīdzot, tad jau arī viņš, ja reiz tai ir viņa apgalvotā iedarbība, no sāpēm būšot atbrīvots un vairs tās nejutīšot?
A.: Viņam pašam tas nevarot palīdzēt, bet citiem palīdzot.
[55] J.: Kāpēc tad tas nepalīdzot viņam pašam?
A.: Viņš nevarot pie savas muguras nonākt, citādi tas arī viņam varētu labi līdzēt. Taču tad viņš atkal mainīja savu runu un atkārtoja, ka viņam pašam tas nekādi nelīdzot.
[56] J.: Kāpēc lai viņam tas nelīdzētu tikpat labi kā citiem, ja tā nebūtu velnišķīga maldināšana?
[A.:] Uz to viņš minstinājās un krietnu brīdi palika kluss. Beidzot viņš teica: palaikam tas viņam pašam arī palīdzot, palaikam ne.
[57] J.: Kāpēc viņš piesaucot sauli un mēnesi un nevis daudz vairāk Dievu, kuram taču pakļauti saule un mēness, arī debesis un zeme un bez kura atļaujas nekas nevarot notikt, arī saule un mēness nedrīkstot nākt pār jūru un jo īpaši spīdēt mums katru dienu?
A.: Kā gan viņš varējis lietot kaut ko citu, nevis parastos vārdus, – un tālāku paskaidrojumu no viņa neizdevās iegūt.
[58] J.: Vai viņš tādus vārdus lietojot dienā vai naktī?
A.: Dienā.
[59] J.: Vai viņš varot arī kaitēt kādam, kas viņam pašam vai citam nodara pāri?
A.: Noliedz; visi viņa darbi esot vērsti tikai uz labu, bet, kurš viņam darot ļaunu, tam jau tāpat neejot labi.
[60] Jo vairāk nu mācītāja kungs viņam norādīja uz viņa alošanos un velnišķīgo maldināšanu, pūlējās viņu no tās aizvadīt prom, vest uz atzīšanas ceļa un pamudināt uz bikti, jo iecirtīgāks izrādījās Tīss un pilnīgi negribēja dzirdēt, ka tie bijuši ļauni darbi, ko viņš darījis. Viņš teica, ka to saprotot labāk nekā mācītāja kungs, kurš vēl esot jauns, un dusmojās par mācītāja kunga pierunāšanu, piebilzdams, ļoti sakaitināts, ka līdz šim tā ne ar vienu citu neesot noticis un ka viņš neesot pirmais un nebūšot arī pēdējais, kurš tamlīdzīgas lietas piekopis; ja tādas lietas būtu ļaunums, tad arī citiem nebūtu bijis ļauts to darīt.
[61] Lai kā tālāk karaliskā apriņķa tiesa vienādā mērā ar labu un ar draudēšanu centās viņu pierunāt attapties un atzīt nodarītās dažādās ļaundarības un smagos noziegumus, tas iedarbojās slikti: viņš pastāvēja uz to, ka neesot noziedzies un, ja tas būtu grēks, tad iepriekšējie tiesneši, kuru priekšā viņš stājies, – un tie būšot gan bijuši tikpat gudri kā tagadējie un to arī noteikti sapratuši – būtu to viņam pateikuši, nevis par to smējušies. Bet, ja nu tagad gribot panākt, lai viņš tā vairs nedarot, tad viņš to atstāšot arī, jo jau tāpat esot vecs un vārgs.
[62] Kad nu karaliskā apriņķa tiesa atkal turpināja Jirgensburgas baznīcas zagļa Pirzenu Teņa nopratināšanu un līdz ar citiem iztaujāja arī iepriekš pratināto Tīsu par to, kas šajā sakarā notika Kaltenbrunnas jeb Nēdinghofas (Nödinghoffschen) krogā, tūdaļ saistībā ar 12. jautājumu nāca gaismā vēl pie šā pratināmā, vecā Tīsa, nodarījuma, ka šis, dzerdams kopā ar Pirzenu Teni, taisījis tīklu Nītavas zemniekam Ilgašam un viņa kulītē (in der kullit) iebāzis daudz bumbuļu (knopffen). Bet, kad Pirzenu Tenis šim jautājis, ko viņš ar to darīšot, šis atbildējis: viņš to lietojot svētībai priekš visādas labības un lopiem, proti, sāli, kas esot apsvētīta; Jirgensburgas zemnieks Gurians, uz Rīgu dodamies, viņam, minētajam pratināmajam, to atstājis, lai viņš to sasvētītu. Tīss gan sākumā runāja pretī, bet pēc tam atzinās, ka vecais saimnieks Gurians Stepe [Gurrian Steppe] pats, braukdams uz Rīgu, viņa, minētā pratināmā, sievai viņa, Tīsa, prombūtnē visādus graudus atstājis svētīšanai, un tur bijuši kvieši, mieži, auzas, linsēklas, sāls, katrs atsevišķi ietīts lakatiņā. Sāli viņš tam atstājis svētīšanai, jo viņam sētā bijusi slima govs.
[63] Pirzenu Tenis tālāk pieminēja, ka Tīss stāstījis, ka Gurians šādi arī centies panākt, lai viņam lopi dotu pienu un vilks tiem nekaitētu, kā jau Tīss arī atzinies, ka viņš to varot dabūt gatavu.
[64] No tā izejot, tika formulēts šāds jautājums: kādā veidā viņš to dabūjot gatavu?
A.: Ar sekojošiem vārdiem, kurus viņš, to darīdams, izrunājot: “Saule un mēness lai iet pār jūru šā sētā un dod viņam daudz piena.” Tā viņš to arī dabūjot. Un, kad viņš vilkus apvārdojot, viņš sakot tā: “Saule un mēness lai nāk pār jūru un vada šā lopus tā, ka neviens vilks tos neaiztiek.” Tad arī lopiem nekas nenotiekot, taču pret vilkašiem tas nelīdzot, jo tie ar to neesot domāti, bet viņiem tas paliekot brīv un viņiem neviens to nevarot aizliegt.
[65] J. tālāk: Vai citi Jirgensburgas zemnieki meklējuši pie viņa svētību? To viņš negribēja atzīt un uz turpmāku J.: vai viņš arī lāčus varot apvārdot, lai tie labībai un lopiem nenodarītu skādi, – atbildēja: tie esot krūmu putni vai meža zvēri, kurš tiem varot ko liegt.
[66] Kamēr tika noturēta Tīsa turpmāka pratināšana par pazudušo atlikušo baznīcas naudu, virsleitnants Klota kungs pēc tiesas prasības lika atvest augšminēto zemnieku Gurianu, kurš, kad viņam cēla priekšā Tīsa izteikumu par viņu, ka viņš tīkojis no viņa svētību saviem sēklas graudiem un sālij priekš slimas govs, sākumā gan noliedza un negribēja neko par to zināt, bet pēc visu apstākļu izklāstīšanas un likšanas pie sirds, tiesā sarkdams un bālēdams, un gluži kā trīcēdams, to atzina, it īpaši, kad Tīss pats viņam tieši sejā teica, ka tā esot patiesība, un piebilda: kas viņam par iemeslu to noliegt? Un ka tas jau neko nenozīmējot, arī nekas ļauns vai kaitniecisks neesot nodarīts, jo kurš gan negribētu saņemt svētību labībai un palīdzību, arī padomu savam slimajam lopiņam. Pēc tam Gurians izteicās nedaudz vaļsirdīgāk: tā kā Tīss bijis valodās, ka viņš varot dot svētību un tā sāls, kuru viņš apvārdojot, varot atdot slimam lopam veselību, viņš arī gribējis lietot šādu līdzekli.
[67] J.: Vai viņš jau pirmāk bijis ar Tīsu pazīstams?
A.: Kurš gan viņu nepazīstot? Viņš jau esot vecs vīrs un visu laiku nodzīvojis tuvu ap šīm vietām.
[68] Vai viņš arī pirmāk meklējis un no Tīsa saņēmis tamlīdzīgas šķietamas svētības?
A.: Abi to nekavējoties noliedza.
[69] J.: Kuram vēl Tīss šķietamo svētību tādā veidā dalījis?
A.: Kā gan viņš varot zināt to un kurš viņam to prasījis? Bet visi par viņu tā runājuši, arī ka viņš esot vilkatis, un iepriekšējā apgabaltiesa arī to zinājusi, bet neko viņam tādēļ nedarījusi.
[70] J.: Kur palikuši tie graudi un sāls, ko viņš licis Tīsam šķietami svētīt?
A.: Tā viņam vēl esot sētā.
[71] Kad viņš bija nosaucis vietu, kurā to glabājot, tas tika no turienes izņemts un atradās atsevišķos linaudekla vīstoklīšos.
[72] Pēc tam tiklab karaliskā tiesa, kāšīs vietasmācītājs maģistrs Buholcs gan Gurianam, gan Tīsam nopietni un izjusti pārmeta viņu smagos grēkus un krišanu velna kārdinājumā, kā arī māņticību un bezdievību. Taču Tīss negribēja to saprast, tādēļ Gurianam, par kuru pašu turklāt bija nelāgas baumas, ka viņš esot nodevies burvestībai (veneficio), tiesas un visu sanākušo priekšā, it īpaši visiem klātesošajiem zemniekiem redzot (in conspectu), lai no viņiem aizgaiņātu maldīšanos, ka tur iekšā esot kaut kāds svētums un par to neko nevarot piespriest, noskatoties Tīsam, kurš turpat stāvēja gluži satriekts, vajadzēja vīstoklīti pēc vīstoklīša ar savu roku mest šim nolūkam iekurtā ugunī un pēc vietējā mācītāja kunga ievada lūgt no patiesā Dieva žēlīgu piedošanu un tajā starpā pastrādātā grēka atlaišanu, arī svinīgi solīties turpmāk no tamlīdzīgu augstākā mērā aizliegtu lietu pastrādāšanas vairīties un atturēties, lai izbēgtu no laicīga un mūžīga soda. Tā viņš ar šausmām un drebēšanu (cum horrore et tremore) izdarīja un, lai visu priekšā izpirktu draudzei tādējādi sagādāto apgrēcību, piedevām tika notiesāts nākamajā svētdienā sprediķa laikā stāvēt pie baznīcas staba un pēc dievkalpojuma (peractis sacris) no muižas bendes saņemt 12 pārus rīkšu. Arī vietējais mācītājs pēc savas mākas lūkoja uzstājīgi iztēlot visai draudzei tādas padarīšanas briesmīgumu un bargo sodu un katru no tā brīdināt.
[73] Tīss gan, neraugoties uz daudzkārtēju mudinājumu nosaukt vārdā vēl citus, kuri tamlīdzīgu līdzekli pie viņa meklējuši un saņēmuši, kā arī, ko viņš pretī dabūjis, tomēr negribēja vadīties pie tālākas atzīšanās, atrunādamies: kā viņš to varot atcerēties? Viņš esot vecs vīrs un tik tikko spējot atcerēties, kas vakar noticis. Kāds viņam devis daudz, cits vienu, cits divus, arī trīs šiliņus vai citu kaut ko, bieži itin neko, jo tā jau neesot tirgošanās, kur prasa naudu. Tas esot atkarīgs no katra brīvas gribas, vai viņš ko vēlas vai nevēlas dot.
[74] Tad viņš tika nosūtīts uz cietumu (ad custodiam), un šī lieta tika atlikta (differiret) iztiesāšanai uz Zerbigali aizceļojušajam un tādēļ klāt neesošajam asesoram Martina kungam, kam tur jāveic augstās priekšniecības norīkota izsniegšana un iesniegšana (actus ex-et-immissionis), – ja vien pa to laiku ar gaidāmajiem kuģiem no Zviedrijas uz ātrāko neieradīsies viņa karaliskās majestātes ieceltais jaunais apgabaltiesneša kungs un nevēlēsies pabeigt tiesāšanu.
[75] Kaut arī tiesas aktis pēc tam tika izskatītas Vendenes sēdē, tik grūtā un neskaidrā lietā tie tomēr nevarēja un negribēja izšķirties par galīgu lēmumu; tika cieši nospriests to vēlreiz atlikt, līdz padomi ar drīzumā gaidāmo ierašanos papildinās jaunais apgabaltiesnesis fon Palmberga kungs kā tieslietās pieredzējusi persona, lai tad šo apsūdzības daļu, kam līdzīgas līdz šim reti nākušas priekšā un iepriekšēji spriedumi nav atrodami, varētu pārdomāt un nodarīt ar lielāku briedumu.
[76] Taču, tā kā viņa ierašanās novilcinājās vairāk, nekā bija domāts, un ar viņa karaliskās majestātes visžēlīgo rīkojumu promesošā apgabaltiesneša kunga vietā parpriekšsēdētāju šajā karaliskajā apgabaltiesā tika norīkots viņa gaišība augsti slavētais karaliskās tiesas asesors Hermanis Georgs fon Trautfetera kungs, tad līdz ar citām lietām tika izskatīta arī šī un pēc aktu izlasīšanas vienbalsīgi tika taisīts sekojošs spriedums.
1692. g 10. oktobrī Ogershofā
Klātesošie tiesneši:
Viņa gaišība augsti slavētais karaliskās tiesas asesors Hermanis Georgs fon Trautfetera kungs promesošā apgabaltiesneša kunga vietā
Assessor ordinarius Bengts Johans Akerstafa kungs
Assessor ordinarius Gabriels Bergera kungs
*Spriedums*
Pēc amata kārtībā noritējušās tiesvedības pret kādu Kaltenbrunnas iedzīvotāju, vārdā Tīss, saistībā ar likantropiju, kā arī citiem pastrādātiem piedauzīgiem un augstākā mērā aizliegtiem nodarījumiem karaliskā apgabaltiesa pēc mutiskas tiesājamā nopratināšanas un pēc tā, kas norīkotajā izmeklēšanā gan vienā, gan otrā jautājumā pateikts un izrādījies, ir izvērtējusi lietu un negrozāmi nolemj:
tā kā no paša pratināmā izteikumiem izgaismojas, ka viņš ilgus gadus izrādījies vilkatis un ar citiem skraidījis apkārt, arī bijis ellē un tādā kārtā palīdzējis pastrādāt vienu un otru lopu laupīšanu un vairākus tamlīdzīgus darbus, tad nu viņš ne tikai tāpēc – kaut arī tas uzskatāms par velnišķīgu apmātību –, ka viņš vēl arī tiesas priekšā cieši turējies pie šī ieskata un neļāvies nedz tiesas, nedz Jirgensburgas mācītāja kunga izjustajai pierunāšanai viņu no tā aizvest; arī pretēji savam pirms tam vietējam mācītāja kungam dotajam solījumam nav no tā atkāpies, paša atzītā mērā neieradies arī uzklausīt Diev. vārdu un saņemt sv. sakramentus, bet arī tāpēc, ka viņš pret visaugstākā Dieva un pasaulīgās priekšniecības stingrāko aizliegumu piekopis visādas pareģošanas un svētību runestības (seegen sprechereyen) un caur to smagi nogrēkojies un ievedis citus sev līdzi māņticībā, – ir atbilstoši pēc likuma bardzības uzlūkojams un, ņemot vērā tādu viņa visai piedauzīgo un smago noziegumu, viņam par pilnīgi pelnītu sodu un citiem par acīmredzamu biedu, tad nu sodāms ar publisku nopēršanu, taču, ņemot vērā viņa lielo vecumu, tikai ar 20 pāriem rīkšu no Lemburgas bendes (Scharftrichter) rokas kopā sanākušo pie tās draudzes piederīgo zemnieku priekšā; tiem vietējais mācītāja kungs pirms tam tiks mudināts izskaidrot soda mēru (terminum executionis) un izklāstīt šī ļaundara (maleficiantis) smago noziegumu, un brīdināt citus no tamlīdzīgas piedauzīgas un sodāmas uzvedības un māņticības; bez tam tiek notiesāts ar mūžīgu izraidīšanu no zemes, tomēr izņemot gadījumu, ja tiek pārsūdzēts izcilajā un augsti godājamajā Dorpatas tiesā (salva tamen illustris et augustissimi dicasterii Dorpatensis leuteratione).
[Ar likuma spēku]
[Zīmoga vieta]
Hermanis Georgs fon Trautfeters, promesošā apgabaltiesneša kunga vietā
Bengts Johans fon Akerstafs, asesors
Gabriels Bergers, asesors
1 Prof. Dr. Endzelīns, atbildot uz vācu izdevēja jautājumu, vai puicken varētu būt vēlākā latv. pūķis senāka forma, informējis, ka runa esot tikai par vārda pūķi neprecīzu saklausīšanu un pierakstīšanu; ui šajā vārdā nekādā ziņā neesot senāks par ū. (Oriģināla izdevēja piezīme, 196. lpp.)
2 Ja pieņem, ka ecēt un art var kādu 15 vai 16 gadu vecumā, bet Rīga ieņemta 1621. gadā, tad viņam jābūt dzimušam ap 1605. gadu un pratināšanas gadā (1691) viņam vajadzēja būt kādus 86 gadus vecam. (Oriģināla izdevēja piezīme, 191. lpp.)
3 No šīs vietas ar citu tinti, citā rokrakstā un laikam cita autora rakstīts (oriģināla izdevēja piezīme).
