Šlēsvigas valsts muzejs Vācijā.

Bažīgi domājām – kā mūs uzņems? Otrā pasaules kara sekas nav tēma vieglām sarunām pie rīta kafijas. Tomēr apņēmāmies būt empātiski.

Muzeja vadītājs Karstens (Carsten Fleischhauer) mūs sagaida sirsnīgi un jau pirmajā teikumā apliecina gatavību sniegt visa veida atbalstu “Purvīša misijai”. Viņš ir bijis Rīgā, apmeklējis mākslas muzeju un labi izprot gan Purvīša nozīmi, gan Latvijas traģēdiju, zaudējot kultūras vērtības.

Šis muzejs reģionālā līmenī apkopojis informāciju par Hinrihu Lozi (Hinrich Lohse), kurš savulaik vadīja arī Šlēsvigu-Holšteinu un bija iesaistīts kultūras mantojuma pārņemšanā.

Purvīšu viņu krājumos neatrodam. Lai gan trimdas presē reiz izskanējis, ka Lozes muižā ap 1945. gadu redzēti gan Purvīša, gan Rozentāla darbi, kā arī Benjamiņu mēbeles – kara laupījums. Kur tie palikuši? Pēdas ved britu virzienā.

Tomēr mums uzsmaida veiksme – muzeja krājumos ir izcila Latvijas mākslinieka glezna no Rīgas, datēta ar 1942. gadu.

Dodamies uz krājuma telpām. Sirds satraukumā pukst.

Pēc gandrīz astoņdesmit gadu ilga aizmirstības ieslodzījuma saules gaismu atkal ierauga “Latviešu meitene” – Jāņa Roberta Tīlberga (1880–1972) darbs. Tīlbergs, pārsvarā portretu gleznotājs, šajā gleznā iemūžinājis tēlu, kas šķiet kā tilts starp pagātni un tagadni.

Šis brīdis mums ir kā zīme: “Kas meklē, tas atrod.”

Stāstu gatavoju Žanete Grende.
Gleznu stāsts tapis, pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.