Jānis Upmanis-Holšteins: Kā Tu jūties, zinot, ka esi pirmā un vienīgā pirmās Purvīša muzeja balvas “Pavasaris” ieguvēja?

Elizabete Beatrise Tūma: Mans pirmais vārds ir: šokēta (smejas). Bet tagad es sajūtu prieku. Tas ir kaut kas brīnumains! Varbūt es nejutos īpaši gatava tikt iesviesta tādā lielā “mākslinieka” dzīvē – ir intervija, man jāparaksta līgums (par iegūto balvu) un nez kas vēl – bet varbūt man vajadzēja “lielo grūdienu”.

J:Kaut kad jau tam ir jābūt..  

E: Nekad tu nebūsi gatavs un šobrīd ir ļoti pārpildīts pārmaiņu posms, kam sākumā ļoti pretojos. Bet tagad es saprotu, ka tam nav jāpretojas, jo man vairs nav izvēles – esmu aizpeldējusi šajā laivā. Tagad varu tikai peldēt līdzi.

J: Skatītāju un žūrijas vērtējums bija vienāds – kā Tev šķiet, kas to sekmēja?  

E: Man šķiet, ka es tieši “atlaidu” jebkādu mērķi – par žūriju, par skatītājiem – jo iepriekš konkursos esmu piedalījusies. Un reizēm galvā skan: “Cilvēki šo skatīsies, ko viņi domās?” Šādas domas ļoti kropļo tīro radīšanas procesu. Tāpēc man darbi bija abās finiera pusēs.. Ar pirmo “metienu” es sajutu pati savas iekšējās robežas, ko sev nospraudu, bet sapratu – es tā nevaru strādāt. Pirmajā dienā ar vienu vēzienu viss bija gatavs. Bet, tā kā bija jāglezno piecas dienas, es lēnām visu “sačakarēju” un skatījos uz to finiera gabalu: “Nē!” Sajutos, ka esmu pirmās dienas brīvību nodevusi. To dvēseli, kas bija kā “Phfffff!” (ilustrē gaismas zibsni) – tā atbrīvošanās uz lielā formāta. Es nekad nebiju ar tādu izmēru strādājusi un burtiski dejoju kopā ar plakni. Otrajā dienā jau bija nogurums, jo nebiju savā režīmā – būt tādā pūlī ar citiem cilvēkiem, nometnē – tas bija mīļi – bet es tā nevaru strādāt. Ceturtajā dienā es sapratu – es sākšu no jauna. Bet pirmā puse man bija jāpabeidz – jāatvadās. Piektajā dienā no rīta es metu finieri uz otru pusi un sāku no jauna. Laika bija maz, bet es uzzināju, ka varēšu atgriezties un turpināt. Atbraucu citā dienā un pabeidzu šo darbu.  

J:Kura finiera puse ir “īstā Elizabete”? Viena ir tāda mierīga, otra – ekspresīva.  

E: Es teiktu, ka abas puses ir diezgan patiesas. Pati esmu to pamanījusi – man ir viss spektrs. Pirmajā pusē var manīt, ka tā ir ainava, plenēra darbs un es vēl centos pieturēties pie tādas idejas. Bet esmu garastāvokļa cilvēks – vienu nedēļu ir tā, citu – pilnīgi citādāk. Citreiz man ir “viltīgi zilganie” posmi, zaļdzeltenie posmi, tad pēkšņi – sarkans. Par ekspresiju un triepieniem – tas ir tas ar ko es gribētu identificēties. Un mana konkursa darba abas puses – tā noteikti ir iekšējā izaugsme – atlaist zināšanas, pielāgošanos pie skolas režīma, kas man nav piemērots fiziski, garīgi un mākslinieciski. Un tad otrajā darbā es cīnījos, lai to atlaistu – tas nebija viegli. Esmu iemācīta, kā būt skolā, kā mācīties mākslu un kā būt radošam. Tas šķiet absurdi. Es centos visu iepriekšējo pieredzi nolikt malā, un vienkārši strādāt. Galvenais bija – lai man pašai patiktu, jo es esmu viens no tiem klišejiskajiem māksliniekiem, kuram savi darbi nepatīk, ja es nejūtu tajos patiesumu. Mans mērķis ir atrast brīvību.  

J: Kurā brīdī, ņemot vērā, ka šis bija konkurss, nometne un vienlaikus arī prakse, Tu atradi sevī drosmi apgriezt darbu otrādāk un sākt no jauna, apejot “noteikumus”?  

Es sapratu, ka es pati nebūtu apmierināta. Man ir svarīga jēga radīšanas procesā. Lai tas ir patiesi. Ja es tā nedarītu, tad tā būtu ne gluži melošana, bet sevis nodošana. Un tas ir pārāk sāpīgi. Un tad – pēdējā dienā – es paskatījos uz otru finiera pusi – viss balts, nogruntēts un gaida pirmo otas triepienu.. Tas pat nebija kā klikšķis – man bija nojauta, ka es nevarēšu aizbraukt, to neizdarot. Pabeidzu pirmo darbu un sajutu – tagad es drīkstu darīt, ko gribu.  

J: Kā Tu izvēlējies lokāciju, atradi objektus, kurus gleznot – kā notika izvēle? Jo teritorija ir gana plaša. 

E: Atbraucot tur, mēs visi sapratām – šausmas! Te ir tik daudz vietas! Gandrīz jebkurā punktā tu vari apstāties un – te tā ir – brīnišķīga ainava. Izvēlēties vietu bija ļoti, ļoti grūti. Bet tikai prāta līmenī. Kad izstaigājām visu taku, atgriezāmies pie mājas, es ieraudzīju saules rietu. Tā leja pie lielā ozola bija saules pielieta! Mana sirds bija izlēmusi, ka manam darbam jātop šeit – es gribēju noķert to gaismu! Bet tas saulriets ir tikai kādas 30 minūtes ilgs! Nākamajā rītā tā lokācija jau izskatījās pavisam citādāk.  

J: Sirds izvēlējās..  

E: Tev pat nav jāizvēlas. Tu vienkārši zini. Nojaut. Un atliek ieklausīties.. 

J: Kā Tavu darbu ietekmēja tas, ka plenērs notika tieši Vilhelma Purvīša dzimtās mājas teritorijā?  

E: Uzreiz, kad ieradāmies, jutu – te ir kaut kas spēcīgs. Ap māju bija izteikta “sudrabota” enerģija. Daba staro un dod radošo spēku. Un iedomājoties kā Purvītis, kā mazs bērns tur uzaudzis – tā bija ļoti starojoša sajūta. Runājot ar kursabiedriem, atklājās, ka daudziem bija tāda pati – atbrīvojoša – sajūta.  

J: Ja Tev būtu iespēja uz vienu dienu nokļūt Purvīša audzēkņu lokā, viņa darbnīcā.. Ko Tu gribētu viņam pajautāt, ko – iemācīties.  

E: Es censtos viņu izprovocēt uz diskusiju un pajautāt: “Kāda ir mākslas jēga un kāpēc mēs to radām?”  

J: Un ko Tu teiktu nākamajiem “Pavasara” dalībniekiem?  

E: Atskatoties, tas ļoti daudz ko deva. Es nevaru noliegt, ka bija grūti, bet būt svaigā gaisā – tā arī ir ļoti būtiska lieta. Un vēl – tu vari daudz tuvāk iepazīt sevi un savus kursabiedrus. Mēs kļuvām daudz ģimeniskāki. 

Ar Purvīša muzeja balvas “Pavasaris” pirmā konkursa laureāti Elizabeti Beatrisi Tūnu sarunājas Jānis Holšteins – Upmanis un Velga Vītola-Kļava. 

Intervija tapusi, pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.