Ekspedīciju sērija turpinās Rēzeknē, zinot vien to, ka Purvīša tēvs Juris pēc sievas (Vilhelma mātes) Annas nāves no Drisas (Vitebskas guberņā) pārceļas uz dzīvi Rēzeknē. Turpmākos gadus Meistars Purvītis gana bieži dodas uz Rēzekni, apciemot tēvu un māsu, pie viena arī tīši vai netīši iedvesmojot Rēzeknes gleznotāju kustības rašanos.

Uzzinām, ka Purvītis, gleznojot savas studijas, neesot vis klejojis apkārt pa Rēzekni, mēģinādams savākt 10 000 ikdienā nepieciešamo soļu. Viņš kā apsēdies, tā pagleznojis uz vienu pusi, tad pagriezies uz otru, tad – uz trešo, un tā visu dienu. Reizi pa reizei nomainīja ainavu, bet lielākoties esot bijis “sabiedrībai pieejams”. Purvītim saulessargu paturēt – tas bija gods, ko iemantot neizdevās visiem. Kā zinām – Purvītim nepatika, ja viņu traucē ar liekām runām, blakus “dricelējas” un traucē koncentrēties, tāpēc saulessarga turētāja pozīcija bija jānopelna. Un kādu reizi šo vietu esot izpelnījies kāds topošais mākslinieks. Vērojot Meistaru darbībā, šis mākslinieks guvis pilnīgu pārliecību, ka jābrauc studēt uz Rīgu. Protams, pie Purvīša. Daži no Purvīša audzēkņiem vēlāk radīja Rēzeknes mākslinieku kopu. Apvienību 1936. gadā nodibināja septiņi mākslinieki ar Francisku Varslavānu priekšgalā. Tajā darbojās gleznotāji, kas bija dzimuši Latgalē un tur atklājuši savus talantus – Vitālijs Kalvāns, Leons Tomašickis, Arkādijs Naišloss, kā arī tie, kam Latgale saistījās ar darba vietu, – Jānis Gailis, Nikolajs Breikšs, Alberts Filka. Zemgalē dzimušajam Arvīdam Eglem mākslinieciskās dotības uzplauka tieši Rēzeknē, kur viņa ģimene apmetās Pirmā pasaules kara laikā. Māksliniekus vienoja savstarpēja draudzība un kopīgs mērķis – pārvērst Rēzekni par Latgales kultūras galvaspilsētu. Četri no viņiem bija arī Purvīša absolventi Mākslas akadēmijā. Purvīša ģimenes draugs mācītājs Miervaldis Ķemers, taisnības labad jāsaka, Mākslas akadēmiju beidza jau pēc Purvīša nāves, lai arī tieši Purvītis bija tas, kurš ieteica tolaik jau pieaugušajam mācītājam – māksliniekam hobija līmenī – iestāties akadēmijā.

Purvīša pastāvīgā ierašanās Rēzeknē radīja popzvaigznes cienīgu rezonansi. Vēl šodien Rēzeknes centrā atrodama māja (tieši pretī “Zeimuļam”, “Rēzeknes ūdens” teritorijā redzamā melnu dēļu apšūtā māja), ko visi vietējie jau gadiem sauc par “Purvīša māju”. Šajā mājā reiz dzīvoja Vilhelma māsa Anna, un plenēru laikā šajā mājā nakšņoja arī Vilhelms. Kā mēs zinām, nejaušību nav, vien sakritības – ekspedīcijas laikā ar laipnu un entuziastisku Rēzeknes domes līdzdalību tika nodibināta iniciatīvas grupa “Purvīša māja”, kuras nākotnes darbu sarakstā pirmajā ailītē ir šīs ēkas attīstīšana, lai tajā reiz taptu vienas gleznas muzejs – “Purvītis un viņa Rēzeknes absolventi”. Kā šis projekts attīstīsies – rādīs laiks.

Vilhelma māsa Anna apprecējās ar vietējo dārznieku Kārkliņu, kurš esot bijis lielākais dārznieks šajā apvidū. Ar to nedomājot fiziskos izmērus, bet gan vērienu. Kārkliņa dārzkopība, tāpat kā Vilhelma gleznas, esot tuvu un tālu slavētas. Meklējot Vilhelma tēva Jura kapavietu, mūs pavada Rēzeknes Mākslas telpas vadītāja, kura atminas, ka 2008. gadā pie viņas durvīm pieklauvējušas divas ārzemnieces. Sakot – esot Purvīša māsas mazmeitas – vai varot parādīt vecmammas kapa vietu (atrodas blakus Vilhelma un Annas tēva kapam)… Uzejam abu ārzemnieču e-pastus, un šobrīd norit aktīvs darbs, lai sazinātos ar vēl retajām Purvīšu ģimenes atvasēm un iegūtu liecības par Vilhelma personību un raksturu.