Kazdangas pils ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas klasicisma stila perioda arhitektūras pieminekļiem. Tā celta no 1800. līdz 1804. gadam, un tajā saimniekojis Kazdangas pils pēdējais barons Kārlis Manteifelis (1872–1948). Purvīša vienaudzis. Tieši Manteifelis ir kungs, kurš laipni uzņem gleznotājus Johanu Valteru, Vilhelmu Purvīti, kā arī lietuviešu mākslinieku Petras Kalpokas un dod tiem brīvu vaļu mākslinieciskajām izpausmēm. Leģenda vēsta, ka gleznotāji Kazdangu uzskatījuši par skaistāku vietu nekā Vidzemes Šveici – Siguldu, Turaidu un Krimuldu. Viņi pils kompleksā jutušies kā mājās – nekādi pienākumi viņus neesot traucējuši darbā un atpūtā. Un tomēr – pēc mākslinieku skicēm tapušas mēbeles slimnīcai un tējnīcai, bet pēc Purvīša zīmējumiem – uzbūvēta pat cūku kūts! Tā uzcelta 1903. gadā, bet gāja bojā 20. gadsimta 80. gados. No cūku kūts projektēšanas brīvajā laikā Purvītis veidojis metus arī divām Kazdangas medaļām – vienu ap 1901. gadu par godu Kazdangas skolas 25 gadu jubilejai un otru 1904. gada 10. oktobrī. Tā izgatavota par godu Manteifeļa pārnākšanai mājās no krievu-japāņu kara.
Purvīša un viņa draugu “Kazdangas periods” datējams ar 1900.–1904. gadu. Aiz Dzirnezera, netālu no Alokstes ietekas Dzirnezerā, pat atrodas vietējo iesauktā “Purvīša grava”. Leģendārā bērzu birztaliņa, ko kazdandzēni dēvējuši par “Purvīša bērziem”, nu tapusi par lauksaimniecībā izmantojamu arumu. Kazdangas muzeja krājuma glabātāja un vadītāja vienā personā Solvita Janvāre sarunā ar mums it kā starp citu izmet, ka Purvītis un viņa biedri esot bijuši ļoti iecienīti viesi un kādreiz katram kazdandzēnam mājās esot bijis pa “purvītim”. Ņemot vērā faktu, ka pat savas skices viņš nelabprāt kādam rādījis, tas šķiet pārāk neticami. Purvītis allaž bijis stingrs pret sevi, un diez vai kuram katram garāmgājējam meistars būtu savas gleznas dāļājis. Bet pētniecība nozīmē – izpētīt. Tāpēc nolemjam sarīkot tikšanos ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri spētu šo leģendu vai nu apstiprināt, vai atspēkot.
Un, ziniet, atnāk arī un topam apgaismoti. Nē, Purvītis savas skices nav izdāļājis pa labi un pa kreisi. Atklājas, ka par “purvīšiem” šajā pusē sauc pašas dabas ainavas, kuras Vilhelms gleznojis. Līdz ar to – katra glezna, kurā atainota Kazdangas ainava, iesaukta par “purvīti”. Un te pie apvāršņa uzrodas, iespējams, patiesais “vaininieks” – Purvīša skolnieks Albīns Dzenis. Scenogrāfs un gleznotājs, kurš labprāt gleznojis ainavas Kazdangas pusē un labprāt par salīdzinoši nelielu atlīdzību pārdevis savus darbus vietējiem. Un visi laimīgi – gleznotājam ieripo naudiņa sadzīvei, vietējiem – skaista glezna ar tik pazīstamajām bērzu birzīm un ezeru, kurus gleznojis arī Vilhelms Purvītis. Bet medaļas un cūku kūts gan ir neatņemams vēstures fakts. Medaļa par Manteifeļa atgriešanos no kara joprojām skatāma pils muzejā. Vienu vēstures faktu mēs būtu noskaidrojuši. Bet – kur tad meistars apmetās, kad viesojās Kazdangā?
Arī šo mezglu mēs atsējām. Līdzīgi kā Rēzeknē, ir labi zināma gan māja, gan istaba, kurā Purvītis apmeties. Šobrīd māja stāv tukša, jo radušies neatrisināmi apstākļi ap mājas īpašnieku juridisko statusu, bet tāltālā nākotnē pastāv iespēja šo namu pārņemt muzeja paspārnē. Varbūt, līdzīgi kā Rēzeknē, nepieciešama iniciatīvas darba grupas izveide, kura spētu iztamborēt birokrātijas adīkļus, lai beidzot mūsu ainavista mantojums uzplauktu viņa paša iecerētajā spožumā un kvalitātē?
Ekspedīciju stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.