Vilhelms Purvītis un hernhūtieši. Ārpusnieciskas piezīmes
Akmens, daudz ritināts, lēti neapsūnos.
(Tautas sakāmvārds)
Par Vilhelmu Purvīti sarakstīti pētījumu pētījumi. Viena no tēmām, kas mani pašu jau kopš gadiem Vidzemē interesējusi, ir hernhūtisma ideju ietekme vidzemnieku literatūrā (Ķikuļa Jēkabs, Jānis Ruģēns, brāļi Kaudzītes, Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Artūrs Baumanis u.c.) un piebaldzēnu īpašā vieta mūsu kultūrā. Vilhelms Purvītis un viņa māksla līdz šim bija saistījusi tiktāl, cik saista visa veida klasika, resp. nedaudz attālināti un vispārīgi. Savulaik ar uzmanību lasīju 1967. gada interviju ar Purvīša audzēkni mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, publicētu trīsdesmit gadus vēlāk. Fridrihsona iecere un nodoms bija sekojošs: “Par Purvīti vajadzētu mēģināt radīt leģendu, kā lietuvieši to prata izdarīt ar Čurļoni, parādīt tautai vēstures un personības sakausējumu.” (Fridrihsons, 1997, 5) Tiešām lietuvieši Hruščova atkušņa gados paspēja un prata piesaistīt Mikaloja Konstantīna Čurļoņa daiļradei uzmanību gan PSRS, gan ārzemēs. Jau 1957.g. Čikāgā tika atklāta mākslas galerija (Čiurlionis Art Gallery), bet 1963.g. Druskininkos Čurļonim atvēlēja muzeju. Atsevišķi mēģinājumi atgādināt par Vilhelmu Purvīti un vajadzību sakopt un uzturēt viņa dzimtās Vecjaužu mājas atskanēja mākslinieka simtgadē 1972.g., bet drīz vien noplaka. Iespējams, starp vairākiem neuzmanības iemesliem (tostarp, ka mākslinieks miris trimdā) bija arī spēcīgas leģendas trūkums, kas palīdzētu noturēt plašākas sabiedrības uzmanību. Latvieši, no vienas puses, ir skeptiski pret leģendām, kurām nav vēsturiski fiksēta gada skaitļa vai rakstiska apliecinājuma. Šī paļāvība rakstiskām liecībām dažkārt novedusi arī sānceļos, jo tiklab mutiski, kā rakstiski var paust patiesību un paust nepatiesību. No otras puses, tieši mīti bijuši pamatā mūsu tautiskās atmodas kustībai, lielākam svaram piesaistot ne tikai savu, bet arī lietuviešu un prūšu mitoloģiju. Dažkārt tas novedis pie kurioziem, kas tādā vai citādā veidā tomēr devuši attīstībai jaunas iespējas. Tā piemēram, prūšu dievu Aušautu (Auschauts, Auscautus) Juris Alunāns jauši vai nejauši pārveidoja par Anšlavu, pievienojot latviešu dievību panteonam. Panteonā tas pabija vien īsu laiku, bet deva iespēju tapt jaunam latviešu personvārdam Anšlavs.
Pateicoties Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” vadītājai Žanetei Grendei 2023.g. vasarā nokļuvu ekspedīcijā, kurā iepriekšējā interese par hernhūtiešiem sasaistījās jau ar Vilhelma Purvīša vārdu, precīzāk ar izziņu par mākslinieka priekštečiem Piebalgā.
Tirznieku mājas. Jaunpiebalgas Andža Viekšeļu mājās dzimušais Vilhelma Purvīša vecvectēvs Pēteris (1800 – 1850) apprecoties kļuva par iegātni Vecpiebalgas pagasta Tirznieku mājās (tagad Cēsu novadā). Mājas savu nosaukumu ieguvušas laikam no tuvumā esošās Tirzas upes. Apmēram 16 – 17 gadu vecumā Pēteris nonāca saskarē ar vietējās Ilzēnu brāļu draudzes locekļiem un kļuva par rosīgu hernhūtisma ideju piekritēju, bet šķiet ne uz ilgu laiku. Realitātē viņam neizveidojās draudzīgas attiecības ne ar ticības brāļiem, ne ar tuvākajiem kaimiņiem. Par iemesliem grūti spriest, sīkāk tos, balstoties paša Pētera Purvīša dzīves aprakstā un mākslas vēsturnieka, gleznotāja Jurģa Skulmes pētījumā, izsver Inguna Bauere. It kā par nesaticību Pēteris Purvītis tiek no brāļu draudzes rindām izraidīts vai arī aiziet pats, lai atrastu mājvietu Jaunpils jeb Zaubes (pašlaik – Taurupes) pagasta Jaužos. Stāsts par Pētera Purvīša saistību ar hernhūtismu līdz ar to tiek izbeigts, jo viņš kļūst par rosīgu luterāni. Ekspedīcijas laikā iebraucām arī Tirznieku mājās. Tagadējie saimnieki īpašumu iegādājušies pavisam nesen un neko par mājas vēsturi pastāstīt nevarēja. Pati dzīvojamā ēka vizuāli samērā veca, bet ar padomju laikos uzliktu šīfera jumtu. Vēl redzama daļēji saglabājusies saimniecības ēka, lejasdaļā būvēta no plēstiem akmeņiem, ar otrā stāva piebūvi, kas kalpojusi par siena novietni. Arhitekta Osvalda Tīlmaņa 1928.g. publicētā rakstā par Latvijas brīvdabas muzeju atrodams senlaicīgas Tirznieku klētiņas attēls ar autora piezīmi: “Jaunpiebalgas Tirznieku klētiņa, iegūta Brīvdabas muzejam.” (Tīlmanis, 1928, 205) Attēlā redzams, ka klētiņai bijušas jumta dzērvītes jeb jumta gaiļi, kas ir sena, baltu tautām jo īpaši iecienīta jumja zīme. Sazinoties ar Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālistu Mārtiņu Kuplo, sākotnējais entuziasms noplaka, jo Tirznieku klētiņas, kā izrādījās, nav muzejā. M.Kuplais uzskata, ka visticamāk muzejniekiem bijusi iecere klētiņu pārvest, bet varbūt atklājies, ka nolietojuma dēļ tā vairs nav pārvietojama. Tā, iespējams, Purvīša vecvectēva Pētera laikā būvētās Tirznieku klēts vizuālais veidols saglabāts vien O.Tīlmaņa publikācijā. Zināms, ka kādreiz tur bijis vesels māju puduris – bez Tirzniekiem vēl arī Vectirznieki un Lieltirznieki. Nevienā no mājām pēc Pētera Purvīša aiziešanas saimnieku vārds vairs nav bijis Purvītis. Padomju laikā Tirzniekos uzcelta un darbojusies lielferma.
Tirznieku tuvumā pierakstīta teika par Naudas kalnu: “Tirzas malā, netālu no Tirznieku mājām, atrodas neliels, bet stāvs kalns, kura virsotnē atrodas akmeņiem piebirušas bedres. Ļaudis stāsta, ka še vecos laikos ierakta vesela muca naudas. Nauda esot piederējusi vairākiem tirgotājiem, kas to ierakuši, lai paslēptu no laupītājiem. Tirgotāji karā krituši un nauda tā i palikusi paslēpta. Daudzi gribējuši naudu atrast, bet līdz šai dienai neviens to nav atradis.” (Senatnes atbalsis Jaunpiebalgā, 1925, 3) Ne tikai nauda (ja tāda bijusi), bet arī citas materiālās liecības (kā klētiņa) aiziet nebūtībā, ja tām netiek pievērsta pastāvīga uzmanība. Garie padomju gadi ne tikai Tirzniekos, bet arī citviet Latvijā pieradināja un savā ziņā piespieda cilvēkus dzīvot vienai dienai, nerūpējoties ne par pagātni, ne nākotni.
Vecjaužu mājas atrodas bijušajā Jaunpils (vēlāk Zaubes) pagastā, pavisam netālu no vēsturiskās Annas muižas, pašlaik ietilpst Ogres novada Taurupes pagastā. Šajās mājās Vilhelms Purvītis 1872.g. dzimis un, pirms doties plašajā pasaulē, nodzīvojis pirmos 16 (pēc citām ziņām – 17, vēl pēc citām –14 vai 15) gadus. Tas ir bērnības un agrās jaunības laikposms, kad cilvēks iegūst priekšstatu par pasauli, arī par to, ko uzskatīt par skaistu, gaumīgu un dzīves telpai piemērotu. Šajā mājā dzīvojot, Vilhelms Purvītis uzsācis un pabeidzis (1880-1886) savas pirmās – Zaubes draudzes skolas – gaitas.
Jau pieminētās 2023.g. vasaras ekspedīcijas laikā pirmoreiz pabiju šajā ar sarkanajiem ķieģeļiem gaumīgi apmūrētajā mājā. Fonda “Viegli” un Žanetes Grendes atbildībā šis īpašums nonācis vien nesen. Kopš 1998.g. Vecjauži bija Purvīša mākslas cienītājas, muzejnieces no Nīderlandes Margarētas (alias Margrietas) Lestrādenas (Margriet Lestraden) īpašums: “Dažādu tautību amatnieki 1999.g. vasarā atjaunoja galveno māju. Tā bija sliktā stāvoklī, piedrazota. Saglabājot autentiskumu, mēs tīrījām, krāsojām, ierīkojām ūdensvadu, tualeti un vannu, viesu istabas, ievilkām elektrību, uzklājām jaunu lubiņu jumtu, ielikām 40 logus, nomainījām satrunējušās sijas, šķirojām mantību, ko atradām bēniņos.” (Lestradena, 2008, 7) Apbrīnojama sieviete, kas par savu pašaizliedzību un ieliktajām pūlēm 2008.g. saņēma Kultūras mantojuma balvu – marmora ķieģeli. Šķiet daudz vairāk vai paralēli šai balvai būtu noderējis valsts finansiāls atbalsts, ko tā arī nesagaidījusi, Lestrādena izlēma Purvīšu dzimtas māju atdāvināt. Vēl piebilstams, ka viņu ar Purvīša dzimtas māju 1990. gadu sākumā iepazīstināja toreizējā Ogres muzeja vadītāja Vita Rinkeviča. Viņa arī lūdza Lestrādenu iegādāties to īpašumā, jo muzejam nebija līdzekļu tās atjaunošanai un uzturēšanai. 2022.g. holandiete rakstīja fonda “Viegli” padomei īpašuma dāvinājuma vēstuli: “Purvīša 150. dzimšanas dienā vēlos jums, Latvijas sabiedrībai, dāvināt viņa dzimto māju un skaisto dabu 80 hektāru platībā. Tādā veidā tūkstošiem cilvēku varēs izbaudīt šo vietu, redzēt to, ko reiz redzējis Vilhelms Purvītis, būdams puikas gados, satikt citus cilvēkus, uzzināt vairāk par Purvīša raksturu, baudīt mākslu, dabu un turpināt veidot starptautisku sadarbību.” (Fonds “Viegli” Vilhelma Purvīša mājas-muzeja ceļā, 2023)
Vecjauži, cik var spriest no saglabājušamies aprakstiem, ir bijušas turīgas mājas ar virkni saimniecības ēku. Taču ne tikai par māju labturību, bet arī par to skaistumu dabas ielokā rūpējušies Vilhelma senči, jauneklim pašam piepalīdzot: “Novadgrāvi nedaudz aizdambējot, mākslinieks ar tēva palīdzību izveido nelielu peldētavu, bet tur, kur beidzas augļu dārzs un sākas bērzu birzīte, uzceļ dārza māju, apstādītu ar rozēm un akācijām. Vecā augļu dārza vietā veidojas jauns sabiezināts dārzs ar paša izaudzētām un uzpotētām ābelēm. Tā ir mākslinieka dzīves, darba un iespaidu zeme līdz 17. (?) dzīvības gadam, kad tēvs māju pārdod brālim /../ Vēlāk, studējot Pēterpilī, viņš vasarās bieži uzturas pie vectēva Jēkaba un tēvoča.” (Skulme, 1989, 4) 2023.g. vasarā no tā visa bija skatāma vēl Vilhelma Purvīša stādītā ābeļdārza daļa. Nekad agrāk nebija gadījies redzēt ābeles, kuru stumbri ilgu gadu nastas dēļ savijušies kā tauvu vijumi. Taču jau 1989.g., Jurģis Skulme, apmeklējot Vecjaužus, konstatēja, ka lielākā daļa no veclaiku ainavas un ēkām ir aizgājušas postā: “Nelielās peldētavas vietā uzaudzis mežs, dārza mājiņas vietā aug rožu krūms un akācija. Rijas vietā palikušas krāsns atmatas, jo baļķi bija labs kurināmais ilgam laikam. Par staļļa, vāgūža un kūts atrašanās vietu liecina lielie akmens mūri, bet biezā sniega sega pirms gadiem sešiem izšķīra klēts jumtu uz divām daļām, un tā nu ēka pamazām pūst. Tikai ozoli, liepas un kļavas aizsargā pret vēja brāzmām pelavu šķūnīti, pirtiņu un dzīvojamo māju.” (Skulme, 1989, 4)
Abi – gan Skulme, gan Lestrādena – savās publikācijās norādījuši uz Vecjaužu mājām kā iedvesmas avotu Vilhelma Purvīša dabas glezniecībai. Tas nenozīmē meklēt Vecjaužu ābeļdārza vai bērzu birzs attēlojumu kādā konkrētā Purvīša gleznā, bet bērnībā un agrā jaunībā smeltu ainavas pieredzi: “Bērzu birzes un liepu alejas, dižie ozoli un kļavas, ceriņi, jasmīni, rozes un augļu dārzs – tas viss atstāj neizdzēšamu iespaidu.” (Skulme, 1989, 4); “Šī bija vieta, kur mazais Vilhelms smēlās pirmos iespaidus par gadalaikiem, mūžam mainīgo dabu visā tās skaistumā, ziedošām ābelēm un ķirškokiem /../ Šeit pirmos 15 mūža gados viņa apziņu iedvesmoja skaistums.” (Lestradena, 2008, 7)
Ja Tirznieku māju nosaukums, kā jau minēts, visticamāk radies no tuvumā esošās Tirzas upes, tad Jaužu māju nosaukuma izcelsme īsti nav nosakāma. Valodniece Edīte Hauzenberga-Šturma savulaik, pētot skaniskās izmaiņas vietu nosaukumos, minējusi, ka Jauži ir pārveidojums no Ģauži. (Hauzenberga, 1932, 147) Vai senākā forma Ģauži būtu sakarā ar darbības vārdu ‘ģaugties’ – glausties, pieglausties, vai ar kādu citu, nav skaidrs. Pēc Vecjaužu māju apmeklējuma 2023.g. vasarā, kad viss apkārt zaļoja un plauka, ieskaujot māju tīkami krāšņā rotā, tīri simboliski šī pieglaušanās, paļaušanās vietas drošībai nozīme iesēdās apziņā, ļaujot tur tai uzkavēties, kamēr valodnieki nebūs atraduši drošāku skaidrojumu.
Kad Pēteris Purvītis 1850.g. mirst, Vecjaužu māju pārņem viņa vecākais dēls Jēkabs, kurš vēl “klāt piepērk kaimiņu mājas Melderus.” (Skulme, 1989, 4) Jēkaba un viņa sievas Mades ģimenē gleznotāja tēvs Juris piedzimst 1849. gadā. Izaudzis viņš kļūst par dzirnavnieku, tātad – seko piebaldzēnu tradīcijai apgūt praktisku amatu. Jura Purvīša sieva Anna cēlusies no Raunas, kas tāpat kā Piebalga, bija hernhūtiešu un prasmīgu audēju puse. Nav liecību, ka mazajam Vilhelmam, līdzīgi citiem nākamajiem gleznotājiem, bērnībā būtu bijis jāiet ganos. Toties viņš radināts apgūt amatniecības, tostarp dzirnavnieka prasmes, par ko nedaudz sīkāk turpmāk. Tāpat Vilhelms, kā iepriekš minēts, arī radināts kopt augļu dārzu. Starp Vecjaužu pārsteigumiem 2023.gada vasarā bija dzīvojamās mājas durvju stenderē iegrieztais lietuvēna krusts, kas ir tautā plaši lietota aizsargzīme. Luterāņu, tāpat hernhūtiešu tradīcijā šāda veida zīmju praktizēšanu ne tikai nesekmēja, bet uzskatīja par nevēlamu pagānisku laiku atlieku.
Kā Vecjaužu apmeklējuma laikā stāstīja Žanete Grende, lauku un mežu teritorijai jau ir izstrādāts sakārtošanas un kopšanas projekts, ir notikušas vairākas kultūrtalkas, iestādīts vairāk par 600 ābelēm, ierīkota ainaviska pastaigu taka. Īpaši iespaidīga šķita saimniecības ēkas atlikušajos mūros ierīkotā izstāde “Septiņi gudrie” – izteiksmīgas fotogrāfijas un koncentrēts, uzrunājošs teksts par 7 cilvēkiem, kas saistīti ar Vilhelmu Purvīti.
Drisa, Kļastici un Brutuļi. Droši vien katram no mums gadījies būt vietās, kas, gadiem paejot, iegūst jaunu skanējumu un papildinošu sasaisti. Tā tas ne reizi vien gadījies arī ar mani. 2006. gada vasarā kopā ar LU studentu grupu pirmoreiz devos folkloras ekspedīcijā uz Vitebskas apgabalu, lai apmeklētu 19.gs. otrajā pusē izveidoto latviešu koloniju vietas. Sastapām vēl latviešu valodā runātājus. Redzētais tā ietekmēja, ka jau tā paša gada vēlā rudenī uz turieni, paplašinot izpētes lauku, devāmies vēlreiz. Bijām arī Drisā, kas kopš 1962.g. pārsaukta par Vjerhņadzvinsku. Toreiz ne prātā neienāca, ka tieši šajā pilsētā Vilhelms Purvītis 1887.g. ir pabeidzis apriņķa skolu. Zīmēšanu šajā skolā viņam mācījis K.Šmits, kas bija absolvējis Pēterburgas Mākslas akadēmiju un mudināja uz turieni mērķēt arī Vilhelmu, ko viņš pāris gadus vēlāk (1890.g.) arī izdarīja. No vairākiem avotiem izriet, ka 1886. gadā Vilhelma tēvs Juris Purvītis nopērk 1829.g. uzbūvētās, bet jau paputējušās ūdens dzirnavas Drisas apriņķa Kļasticos un pārceļas turp ar visu ģimeni. 19.gs. otrajā pusē Kļasticu miestā darbojas pasta kantoris, baznīca, skola, slimnīca, amatnieku darbnīcas, vairāki veikali un uz Ņiščas upes uzbūvētās ūdens dzirnavas. (Detlov, 1887, 635) Nav zināms, cik ilgi dzirnavas turpina darboties, saglabājušās atsevišķas fotogrāfijas no 1920. gadiem ar dzirnavu attēlu. Otrā pasaules kara laikā padomju armija dzirnavas un tiltu pār Ņiščas upi uzspridzina. 1959.g. uz Ņiščas upes uzceļ hidroelektrostaciju, paaugstinās ūdens līmenis, kā rezultātā dzirnavu un tilta paliekas tiek appludinātas. 2018.g. ūdenslīdēji 5,5 m dziļumā atrod un nofotografē to, kas no bijušās godības palicis pāri. (https://vkurier.by/147863)
Atgriežoties pie 1880. gadiem, Juris Purvītis kopā ar dēlu Vilhelmu veic iegādāto dzirnavu kapitālremontu, iecerē ir paplašināt piedāvājamo pakalpojumu klāstu: “Tā kā tēvs bija nolēmis dzirnavas paplašināt, ierīkojot arī vilnas apstrādāšanu, viņš sūta dēlu uz vienu gadu uz priekšzīmīgi iekārtotām Bružuļu dzirnavām Smiltenē, lai iepazītos ar darba paņēmieniem un mašīnu konstrukcijām. Dzirnavnieks Dance ir ļoti izpalīdzīgs un iepazīstina mācekli ar visām dzirnavu iekārtas detaļām. Purvītis zīmē plānus, mašīnu sīkdaļas un iemācās kalšanu, virpošanu un metāla liešanu.” (Legzdiņš, 1972, 38) Vien piezīmējams, ka tās nav Bružuļu, bet Brutuļu dzirnavas Blomes pagastā, kurās Vilhelms kā māceklis apgūst amatu gada garumā: “Sešpadsmit gadus vecais zēns kā māceklis devies uz Brutuļu dzirnavām, kur strādāja no 1888. gada līdz 1889. gadam, lai pie Mārtiņa Danča apgūtu jaunāko malšanas tehniku un pēc tam to ieviestu tēva Vitebskas dzirnavās.” (Runcis, 1978, 4) Kā izriet no Arno Teivena apcerējuma par Latvijas dzirnavām, Brutuļos tās uzbūvētas jau 1860.gados, bet “ap 1870.g. tās darbojušās pilnā gaitā, veicot ne vien malšanu, bet arī vilnas apstrādāšanu – kāršanu, vērpšanu, aušanu un vēl citus darbus.” (Teivens, 1985, 174) No avīžu ziņām izriet, ka 1864.g. Mārtiņš Dance no Pētera Meldera Brutuļus – “gruntsgabalu ar ūdens dzirnavām, ēkām un /../ un ar to pie tā piederīgo dzelzs inventāriumu /par 17 dālderiem un 66 grašiem/ nopircis.” (Ziņas, 1864, 142; 150) Smiltenē 1885.g. notiek plaša izstāde, kurā Dance tiek apbalvots par “dažādiem audumiem un paša rakstītiem tepiķiem.” (K.K., 1885, 1)
Smiltenes luterāņu mācītājs Kārlis Kundziņš (1850 – 1937) ar vislabākajiem vārdiem raksturojis Brutuļu dzirnavu īpašnieku Mārtiņu Danci: “Iepazinos arī ar Danča tēva fabriku un viņa enerģiju un dedzību darbā un tautas lietās.” (Kundziņš, 2020, 100) Viņa dēls, arhitekts Pauls Kundziņš (1888 -1983), viņš arī Vidzemes brāļu draudžu saiešanas namu pētnieks, vēstulē Latvijas dzirnavu vēstures pētniekam Arno Teivenam, tēva teikto papildina: “Pretēji toreizējiem latviešu melderiem, kas nereti kļuva par kārklu vāciešiem, viņš stingri turējās pie savas tautas /../ Brutuļu dzirnavās 1880. gados bijusi sarīkota teātra izrāde, kurai dekorācijas gleznojis jaunais mākslinieks V.Purvītis.” (Teivens, 1985, 174) Dzirnavu darbinieki (droši vien pēc īpašnieka ierosmes) bija izveidojuši savu teātra trupu: “Kādreiz dzirnavu darbinieki, skaitā ap 20, nodibinājuši pat savu teātra trupu, kas devusi viesizrādes Smiltenē u.c. Toreiz, apmēram 40 – 50 gadu atpakaļ, šī teātra trupa Smiltenes apkārtnē bija vienīgā.” (S, 1942, 2) Tādējādi Purvītis, būdams par mācekli Brutuļos, varēja izkopt ne tikai dzirnavnieka, bet arī teātra dekoratora iemaņas.
Par Brutuļu dzirnavu likteni vēl būtu nākotnē sīkāk noskaidrojams jautājums. Zināms, ka tās darbojušās līdz Otrajam pasaules karam (Teivens, 1985, 175) un ka padomju laikos apkaimē bijusi asfaltbetona rūpnīca. (Ilze Briede, Branti, 2023) No kādreizējā Valkas rajona novadpētnieka Jāņa Runča publikācijas izriet, ka dzirnavu tuvumā ticis novietots (vai uz Purvīša simtgadi?) piemiņas akmens: “Brutuļos Abulas krastā paceļas piemiņas akmens ar datējumu: V. Purvīts, 1888.- 1889, Brutuļos. Šis akmens glabā slavenā gleznotāja, latviešu ainavu glezniecības tradīciju izveidotāja, ainavu meistara reālista un mākslas pedagoga Vilhelma Purvīša piemiņu. Tā ir vienīgā piemiņas zīme Vilhelmam Purvītim Latvijā.” (Runcis, 1978, 4) Vai akmens Purvīša piemiņai joprojām atrodas Abula krastā, kur tas ticis novietots, arī šis jautājums prasa papildu izpēti. Par šī akmens uzstādīšanu atrodamas vairākas laikrakstu publikācijas: “Vēl Smiltenē neiebraucot, kilometrus četrus no pilsētas, Strenču ceļā ievērību saista liels akmens ar viļņainu virsmu. Tas atgādina mākslinieka paleti. Akmenī iekalts Vilhelma Purvīša autogrāfs ar gadskaitli 1888-1889 /../ Akmens atrodas iepretim Brutuļu asfaltbetona rūpnīcai, no turienes redzama māja, kurā V.Purvītis reiz dzīvojis.” (Kārkliņa, 1975, 2) Akmeni, kā minēts publikācijā, apstrādājusi tēlniece Biruta Grīsle (1927 – 2004). Tā pati ziņa ar nosaukumu “Akmens stāsta” daļēji pārpublicēta arī tautiešiem trimdā domātajā laikrakstā “Dzimtenes Balss” (1975, Nr.42, 8.lpp.)
Blomes tautas nama vadītāja Gita Skadiņa telefonintervijā atzina, ka Brutuļu administratīvās piederības vairākkārtīgā maiņa nav sekmējusi ne tikai novadpētniecisku ziņu vākšanu, bet arī jau esošā vākuma mērķtiecīgu apkopošanu: “Senāk Brutuļi bija pie Blomes, tagad atkal pie Smiltenes pagasta. Pētersonu dzimta arī nāk no Brutuļiem, Kārina Pētersone rūpējas par dzimtas sakņu saglabāšanas, to darām arī mēs Blomē.” (Gita Skadiņa, Blome, 2023) Nākamais solis bija sazināt Kārinu Pētersoni, jo viņas vectēvs – rakstnieks Jūlijs Pētersons dzimis Blomes pagasta Cūkgalvas krogā: “Mēs jau astoņdesmitajos gados tur bijām ar bērniem aizbraukuši. Vienā ceļa pusē ir bijis mana vecvectēva Dāvja Pētersona krogs, otrā pusē Brutuļu dzirnavas un manufaktūra jeb austuve. Krogs atradās Pleskavas trakta malā, tas bija zemesceļš, kas veda uz Pēterburgu. Tur arī Krišjānis Barons savulaik nakšņojis. Tai krogā padomju laikā iekārtoja mehāniskās darbnīcas. Tagad tā ir pamesta ēka.” (Kārina Pētersone, Rīga, 2023)
Dabas simbolika Purvīša darbos. Pietiek kaut vienreiz pārlūkot Vilhelma Purvīša gleznas, lai redzētu, ka mākslinieka pamattēma ir bijusi daba tās visdažādākajās izpausmēs: “Daba Purvītim ir svētnīca, kurā mākslinieks stiprinās, smeldams spēkus un ierosmi jaunradīšanai. Viņa birzis, čalojošie pavasara strauti, saulē mirdzošie kūstošie sniega klājieni, violeti brūnie plaukstošie pumpuri ir mākslinieka jūtu pārpildījums, himna dabai.” (Prande, 1925, 548) Purvītis nemeklē spēku, ne iedvesmu teiksmainajā pagātnē, bet rod to ainavā, kur cikliski mijas sastingums un nāve (ziema) ar atdzimšanu vai dzimšanu (pavasaris) un pilnbriedu (vasara). Purvītim nav ne mazākās atsauces uz latviešu vai cittautu dabas sezonas iemiesojošiem gariem vai dievībām, ir tikai kāda kosmiska spēka radīta ainava tās secīgā nomaiņā, ko viņš savos darbos tiecas uztvert. Ar šo Purvītis atšķiras no vairuma 19.gs. otrās puses un 20.gs. sākuma latviešu mākslinieku. Nav iespējams rast viennozīmīgu atbildi, kāpēc Purvīša mākslinieciskā ievirze tik ļoti atšķīrās no viņa laikabiedriem. Kā viens no iemesliem mākslinieka piesaistei ainavu žanram mākslā tiek minētas studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijas ainavista Arhipa Kuindži meistardarbnīcā. Taču pie Kuindži viņš nokļuvis ne stingras apņēmības, bet vairāk nejaušības dēļ: “Viņš bija vēlējies studēt pie batāliju gleznotāja Alekseja Kivšenko.” (Ābele, 2022, 410) No daudzu pieredzes stāstiem zināms, ka tieši nejaušības bieži izgaismo vēlmes vai centienus, par kuriem cilvēks sākumā pat nenojauš. Dzimtā daba nevarēja atstāt ar mākslinieciskām dāvanām apveltīto Vilhelmu Purvīti vienaldzīgu. Turpmākajā daiļradē tik spilgtais ziedošo ābeļu motīvs Vilhelmam Purvītim būs iesēdies zemapziņā, vērojot, kā aug un zied viņa Vecjaužos stādītās ābeles. Taču ne viņš viens, bet visticamāk daudzi no vidzemniekiem – Purvīša laikabiedriem – izjuta apkārtējās ainavas skaistumu, bet tāpēc vien nekļuva par māksliniekiem. Andis Bajārs (mākslas vēsturnieka Alberta Prandes pseidonīms) savulaik izteicis minējumu, kāpēc un kā ar amatniekiem bagātajā Piebalgas novadā radusies interese par mākslu: “Pirmo interesi par mākslu Piebalgas novadā 19. gadsimta otrajā pusē modināja piebaldzēnu audēji. Viņi uzturēja pastāvīgus sakarus gan ar tuvajām, gan arī tālajām pilsētām. Nereti, atgriezdamies no saviem izbraukumiem, tie stāstīja, ka Rīgā un citās pilsētās dzīvo skunstes meistari, kas cilvēku uzkrāso uz mata tādu, kāds viņš ir. Nedaudz vēlāk Piebalgas pagastos ieradās arī ģīmetņu gleznotājs K.Zēbode. Viņš, apstaigādams vairākas lauksaimnieku mājas, darināja portretus, kas vēl tagad grezno vienas otras ģimenes sienas un rāda viņas senčus visai veiklā glezniskā uztverē.” (Bajārs, 1943, 10) Kārlis Zēbode (1826 – 1896) bija mākslinieks autodidakts. A.Bajārs savā rakstā piemin arī Purvīša radinieku un citu piebaldzēnu reakciju, kad viņus sasniedz ziņas par to, ka viņu Vilhelms kļuvis par mākslinieku: “Pirms 1900. gada Piebalgā izplatījās vēsts, ka sviesta uzpircēja Purvīna – sauktā sviesta Purvīna – radinieks Pēterburgā esot palicis par bilžu mākslinieku. Visi piebaldzēni gribēja jaunā mākslinieka darbus redzēt un par to daudz runāja, jo 1899.g. “Mājas Viesa” mēnešraksts šo vēsti bija apstiprinājis, ievietodams V. Purvīša diplomdarba “Pēdējie saules stari” un divu citu gleznu – “Vakars upmalā” un “Ziemas vakars” attēlus.” (Bajārs, 1943, 10)
Purvīša tiecība pēc ainavas kā pasaules būtības dziļākās izteicējas manāma jau agrīnajos darbos. 1896. gadā Krievijas impērijā, kuras sastāvdaļa toreiz bija arī mūsu zeme, gatavojās jauna ķeizara Nikolaja II kronēšanai. Lielajam notikumam par godu no visām Krievijas impērijas malām tika gādātas dāvanas. Latvieši dāvināšanai izraudzījās pašu mākslinieku veidotu albumu, kas atainotu tautas dzīvi. Albumā bija tobrīd redzamāko gleznotāju Ādama Alkšņa, Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera veidoti 24 akvareļi, kas aptvēra trīs tēmas: a) tautas dzīvi; b) dzimtenes skatus; c) portretus, kas albuma aprakstā apvienoti nosaukumā ‘latviešu tipi’. Atšķirībā no pārējiem gleznotājiem Purvītis šeit pārstāvēts tikai ar dabas skatiem, ēkas vai pilsdrupas parādās tikai kā fons (“Vakars”, “Ziedonis”, “Kokneses pilsdrupas”, “Staburags”, “Rīga”).
Tajā pašā gadā Rīgā tika sarīkota vērienīga latviešu etnogrāfiskā izstāde, kurā atsevišķu sadaļu – latviešu tēlotāju mākslu – pārstāvēja Ā.Alksnis, P.Balodis, A.Baumanis, J.S.Birnbaums, J.Lībergs, J.Rozentāls, J.Valters, iespējams arī R.Zariņš un vēl daži citi. (Stinkule, 2016, 160) Mākslinieku izstādītajos darbos pārsvarā tēlotas vēsturiskas, mitoloģiskas vai sadzīves ainas, pieskaņojoties izstādes etnogrāfiskajai pamattēmai. Purvītis arī šeit iezīmē atšķirīgu līniju, izstādot ainavu “Jūrmala”. Latviešu pirmās paaudzes mākslinieki, tāpat kā rakstnieki, līdzās citām tēmām bija ieinteresēti vai nu senvēsturē (J.S.Roze, A.Baumanis) vai folklorā, mitoloģijā (Ā.Alksnis, J.Rozentāls, T.Ūders, R.Zariņš). Starp retajiem izņēmumiem – Purvītis, kuram, kā šķiet, nav nevienas gleznas, ne akvareļa, kurā kaut vai ainavas veidā būtu tverta teiksmainā tautas pagātne vai mitoloģija. Purvīša ainavās tikpat kā nav vietas arī cilvēkiem un/vai dzīvniekiem, ir tikai koki (mežs, augļudārzs), ūdens, ēkas, kas atspoguļo galvenokārt cikliskās sezonas pārejas. Tā ir reāla, konkrēta, bet vienlaikus abstrakta ainava, kurā gandrīz neiztrūkstoši elementi ir koki, ūdeņi, sniegs vai ledus (ziemas un pavasara ainavās). Ūdeņu plūdums gan literatūrā, gan tēlotājā mākslā tradicionāli asociējies ar cilvēka un plašāk dabas dzīvi tās lineārajā plūdumā. Kāds no klasiķiem atspīdumu ūdenī salīdzinājis ar mūžību tās nepārtrauktajā kustībā. Purvīša gleznās ūdens, spriežot pēc koku vai ēku atspīduma tajā, ir vai nu nekustīgs vai ar pavisam vieglu ņirbu. Sniegs, ko savos darbos tik iecienījis mākslinieks, simboliski saistās ar dabas, bet arī cilvēku sastinguma stāvokli. Uz atsilumu, iespējamu kustību netieši norāda vai nu saules uzspīdums, gaisma mājas logā (“Mijkrēslis”, 1893; “Māja ziemas naktī”, 1893) vai ūdens ņirba (“Strauts ziemā”, 1890.gadi), arī iebraukts ceļš vai cilvēku iemītas pēdas sniegā (”Skats uz Pārdaugavu”, 1910). Pavasara ainavas ar kūstošiem sniega blāķiem vai upē ejošiem ledus gabaliem zemapzinīgi rada atmodas, atdzimšanas noskaņu. Vasaras enerģiju Purvītim visbiežāk iezīmē ziedoši koki (“Ziedošās ābeles”, 1890.gadi), 1920.-1930.gados arī ziedošu puķu lauks (“Ziedonis”, ap 1926.g.). Vairākos Purvīša darbos attēlotie mākoņi iemieso līdzsvarotu kustību, bet akmeņi statisko līdzsvaru. Vilhelmu Purvīti kā ainavu mākslinieku citu šī žanra kopēju kontekstā visizvērstāk pētījusi Tatjana Kačalova. (Kačalova, 1971; Kačalova, 2004) Purvīša ainavu “rokraksts” nav bijis nemainīgs, akcenti tajā laika gaitā mainījušies, tomēr atstājot dabas tēmu centrā: “Agrā pavasara tematika saistīja Purvīti visu mūžu, viņš attīstīja to tālāk, arvien pilnveidodams, mainīja krāsu risinājumu, glezniecisko manieri, stilu, turpretim sniegs kā patstāvīga tēma pēc dažiem gadiem izzuda Purvīša jaunradē. Mākslinieks sniega tēlojumam pievērsās tikai agrā pavasara ainavās. Tas izskaidrojams ar to, ka tajos darbos, kur Purvītim sniegs bija patstāvīga tēma, tika risinātas galvenokārt iluzoriskuma problēmas. Tā kā jaunrades brieduma periodā Purvītis pilnīgi atteicās no iluzoriskuma, arī sniegs kā patstāvīga tēma zaudēja viņa mākslā savu bijušo vietu. Šinī posmā “dabas kalendārs” Purvītim bija apmēram šāds: ziemā – sniega tēma, martā – palu ūdeņi, aprīlī – pēdējais sniegs, maijā – ziedoši koki. Tad iestājās atslābums, jo vasara bagāta tikai ar zaļiem toņiem. Tālāk ar zeltainu krāsu noskaņu bagātību nāca oktobris. Pēc tam atkal varēja gaidīt sniegu.” (Kačalova, 1971, 43)
No neprofesionāla, bet ieinteresēta skatu punkta aplūkojot 19.gs. nogalē un 20.gs. pašā sākumā tapušās Purvīša ainavas, ik pa laikam iezagusies klusa doma, ka brīžam tikai kāds sprīdis atdala šos darbus no sentimentalitātes, kas bija tik raksturīga 19.gs. otrās puses latviešu dzejai (J.Lautenbaham-Jūsmiņam, Lapas Mārtiņam, J.Esenberģim). Purvītim precīzi izdodas saglabāt šo sprīža atstatumu, atstājot savas dvēseles nospiedumu gleznās, bet neizliekot to citu publiskai apskatei. Par to rakstījis arī mākslas kritiķis, monogrāfiskas apceres par Vilhelmu Purvīti (1958.g.) autors Oļģerts Saldavs (1907-1960): “Meistara nopelni slēpjas mākā vērot dabas parādības, kuras viņš skata caur savu mākslinieka optisko spoguli, kamdēļ daži Purvīša darbi ir gleznoti dramatiski drūmos toņos /../ Ainavu Purvītis skata liriķa acīm, pasniegdams to skatītājam arī tādējādi pārdzīvotu. Tas redzams gandrīz vai sentimentālajās pavasara ūdeņu un rudens ainavās. Šo sentimentālismu ierobežo mākslinieka gaumes un mēra sajūta. Prasme apstāties tur, kur daba vairs necieš izskaistinājuma – mākslinieka izjūtai sevišķi svarīga. Purvītis pieskaitāms tīrās ainavas gleznotājiem, kamdēļ figūras viņa darbos gandrīz nekur neeksistē.” (Saldavs, 1944, 4)
Vilktin velk šo Purvīša paņēmienu vismaz tipoloģiski salīdzināt ar hernhūtiešu draudžu rakstos (diārijos, sacītajās runās, dzejā u.c.) izkopto stilu: “Brāļu draudžu rakstiem ir arī sava specifika: formulas un epiteti, kam vairs nav sākotnējās nozīmes, daži tradicionāli nozīmes pārnesumi, piemēram, salīdzinājumi ar gaismas parādībām (“prieka saulīte”), ūdeņu un straumes priekšstati (“bēdu un karstuma viļņi”).” (Arājs, 1981, 106) Kaut kas nemanāms atšķir 19./20.gs. pirmās puses vidzemnieku gleznoto un rakstīto no kurzemnieku vai zemgaliešu darbiem, nemaz nerunājot par latgaliešiem. Iespējams, tā ir neapzināta hernhūtiešu ideju ietekme gan uz Piebalgas, gan citiem Vidzemes radošajiem prātiem. Tā ietver sevī sentimenta, gan racionālas apdomas, šīszemes dzīves un kādas augstākas substances izjūtu apvienojumu. Literatūrā šķiet visspilgtāko izpausmi tas radis Jāņa Ruģēna apcerējuma nosaukumā – “Ar acīm redzēts ceļš uz Vidzemes debesīm” (1843). Gandrīz piecdesmit gadus pēc Ruģēna un jau vizuāli perfektā veidā – konkrētā un abstraktā, jūtu un prāta pasaules apvienojums rodams Vilhelma Purvīša darbos. Viņš nerod iedvesmas avotus folklorā, teiksmainajā vēsturē, bet simbolizētos dabas tēlos. Šī šķietamā attālinātība, distancēšanās no ārēji pausta latviskuma rada zināmus pārmetumus latviešu 19.gs. nogales presē. Tā Teodors Zeiferts, raksturojot Rīgas mākslas biedrības izstādes darbus, retoriski jautā: “No latviešiem /../ Purvītis un Valters cēlušies, pie latviešiem savā mācības laikā turējušies, bet kas zin, vai tie vairs ir īsti latvieši /../ Nu manis pēc, lai tie paliek Baltijas mākslinieki. Un ka viņi tie ir, pret to gan neviens neteiks ne vārda. To pierāda viņu dzimtene, viņu adreses un arī viņu gleznas.” (Teodors, 1899, 5) Taisnības labad piebilstams, ka Johanam Valteram (1869-1932) bija vācbalstiska izcelsme, kas viņam netraucēja kļūt par vienu no latviešu klasiskās mākslas pīlāriem. Pretenzijas attiecībā pret abiem minētajiem Zeifertam izsauc, ka viņu izstādīto darbu nosaukumos nav ne reizi izcelts vārds ‘latviešu’, atšķirībā no ‘igauņu’, kas kaimiņu darbos esot minēts vairākkārt. Šeit, kā liekas, izpaužas kas līdzīgs kā nedaudz vēlāk attiecībā pret Raiņa dzeju, kurā latviskais ietverts dziļāk, veidojot plašāku – Eiropas kultūras apvārsni.
Iespējams, ka Purvīša iedziļināšanās dabā, ne cilvēkos, kā sarunā norādīja mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, saistīta ar viņa paša iekšup vērsto raksturu: “Viņš ļoti atšķiras no sava laika māksliniekiem un, iespējams, tas izriet no viņa rakstura zināmas atturības. Viņa laikabiedri stāstījuši, ka profesors labprāt ienācis pie studentiem, labprāt iedzēris tēju, pat ar piešprici, bet vienmēr tikai tādu puskrūzīti. – Kā jūs tā, profesor, – studenti jautājuši. Profesors uz to: bija jauki ar jums satikties, paldies, bet tagad man jāiet.” (Ingrīda Burāne, Rīga, 2023) Trimdas arhitekts Roberts Legzdiņš (1901-1990), atsaucoties uz Vilhelma Purvīša simtgadi, tāpat izcēlis mākslinieka noslēgto dabu: “Profesors nebija liels runātājs, noslēgts sevī, paskaidrojumus gandrīz nesaņēmām nekādus, tikai parādīja, kā jāzīmē.” (Legzdiņš, 1972, 37)
Pa hernhūtiešu pēdām. Vilhelma Purvīša vecvectēvs, kā jau minēts, bijis brāļu draudzē gājējs, dzīvojot Tirznieku mājās. Pārceļoties uz Vecjaužiem viņš nācis labā kontaktā ar mācītāja vācbaltieša Kēlbranta dzimtu. Diez vai Vilhelmam par vecvectēva hernhūtiešu gaitām bērnībā vai agrā jaunībā radās kāda dziļāka interese, atskaitot varbūt kādu no saviem senčiem pārmantotu rakstura vai darbības īpatnību, kā piemēram, tiecību uz praktiska amata apguvi. Jau viņa tēvs Juris Purvītis, kā izriet no Jurģa Skulmes pētījuma, līdzīgi citiem piebaldzēniem pats vai no tēva puses ticis tendēts uz amatniecību, viņa gadījumā – dzirnavnieka amatu: “Juri Purvīti lauksaimniecība nesaistīja, viņa sūtība bija amatniecība.” (Skulme, 1990, 4)
Brutuļu dzirnavas, kur uz gadu par mācekli darbojas Vilhelms Purvītis, ietilpa Blomes pagastā, kas savulaik bija viens no hernhūtiešu kustības centriem Vidzemē. Tur brāļu draudzēs darbojās vairākas rosīgas dzimtas un personības. Viens no redzamākajiem – dzejnieks un audējs (=amatnieks) Ķikuļa Jēkabs (1740 -1777), bet arī Ķikuļa Andžs (viņa 8 gadu jaunākais brālis): “Anžs bija savam laikam izcila personība (ne mazāk nozīmīgs kā Ķikuļa Jēkabs), viens no vadošajiem brāļu draudzes darbiniekiem.” (Runcis, 1978, 4) Kā Jānis Runcis, tā pāris gadus vēlāk arī Aleksejs Apīnis piemin zīmju akmeni pie Ķikuļu mājām: “Blomu ciema Ķikulī dārzā atrodas akmens ar iekaltiem latviešu zemnieku 18.gs. rokrakstam tipiskiem burtiem un cipariem AK 1781 ABLDR. (Hernhūtiešiem bija paradums rakstos dažas frāzes saīsināti apzīmēt ar šādām lielo burtu kopām). Iekaltais teksts nav atšifrēts, tomēr acīmredzot saistīts ar Ķikuļa Andža darbību brāļu draudzē, varbūt ar kādas ēkas celšanu jau 1781.gadā.” (Apīnis, 1981) Kādā stāvoklī un kur pašlaik atrodas šis akmens, Blomes bibliotēkas vadītāja Evita Bormane nezināja teikt, jo strādā tur tikai nesen. Bijusī blomeniete Ilze Briede pēc mana lūguma aptaujāja vairākus vietējos: “Prasīju bijušajai vietējās skolas direktorei. Viņa stāstīja, ka vēl astoņdesmitajos gados skolēni sūtīti šo vietu sakopt. Kas ir ar akmeni tagad, nav zināms. Iespējams, ieaudzis krūmos. Reti kur šodien patriotismu skolās māca praksē. Tad arī nav brīnums, ka piemiņas vietas ieaug zālē vai krūmos.” (Ilze Briede, Branti, 2023) Toties pateicoties no Ķikuļiem netālā Riņģu brāļu draudžu saieta nama (celta 1879. g.) mantiniecei Vitai Viktorsonei tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais piemiņas akmens Jēkabam un Andžam Ķikuļiem ir aprūpēts un apkaime sakopta: “To piemiņas akmeni uzlika vēl kolhozu laikos. Sākumā tas stāvēja pie kultūras nama Blomē. Jau neatkarības laikos pārvietoja uz Riņģu saiešanas namu. Par Ķikuli mani konsultēja dzejnieks Uldis Bērziņš. Lasīju Jēkaba Ķikuļa sūdzībdzejoļus ķeizaram, Apīņa apcerējumu par viņu. Izvēlējos gandrīz melnu, neregulāras formas akmeni. Tam bija jāiemieso Ķikuļa laiku apspiestība un tumsa.” (Ojārs Feldbergs, Pedvāle, 2023)
Abi Ķikuļi 18.gs. otrajā pusē Blomē bija darbojušies kā hernhūtiešu sacītājtētiņi. Tādējādi – viens piemiņas akmens plusā, otrs – pagaidām mīnusā.
Brutuļi, Ķikuļi, Blome ar Riņģu saieta namu – visas šīs vietas atrodas nelielā attālumā cita no citas. No vienas puses, jāšaubās, vai Vilhelmam Purvītim, dzirnavnieka amatu intensīvi apgūstot, varēja rasties dziļāka interese par hernhūtiešu lietām un vietām, kas bija visapkārt ciešā lokā. No otras puses, tas, par ko jaunībā nemaz neinteresējamies, izrādās pastarpinātā veidā iespiedies atmiņā un turpmāko uzskatu veidošanā.
Pat ja Vilhelmam Purvītim secen gāja hernhūtiešu mācības tiešā ietekme, brāļu draudzes kopš 19.gs. paša sākuma sekmēja vidzemniekiem izkopt individuālās patstāvības garu, pašvērtējumu, saskarsmes ar Augstāko veidošanu bez vāckungu (muižnieku vai luterāņu mācītāju) palīdzības. Dievišķais tika meklēts tostarp dabā: “Estētika (tautas izkopta daiļuma sajūta) prasīja, lai celtnes atrastos zaļā, kokiem apaugušā uzkalniņā. Ja koku nebija, tad tos stādīja (visvairāk liepas un ozolus). Citos gadījumos atkal meklēja vietu birzēs vai vismaz to tuvumā, lai būtu celtnei fons un dziedājumu, kas bieži notika klajā, atskaņa, kā arī dievlūdzējiem norobežojums, no ārienes vietas izvēlē vienmēr tika ņemts vērā kāda lielāka ceļa tuvums, no kura tad bieži veda dēstīta gatve uz uzkalniņu, lūgšanu namu /../ Uzkalniņiem, kuros atradās celtnes, norobežojuma (žoga veidā) nav. Tie brīvi saplūst kopā ar pļavām, laukiem un mežiem.” (Legzdiņš, 1929, 25) Daudzejādā ziņā pateicoties hernhūtiešu kustībai vidzemnieki apvienoja paļaušanos dievišķam spēkam ar personisku iniciatīvu mācīties, izkopt amatus, iegūt turību.
Jau vairākkārt pieminētajā 2023.g. fonda “Viegli” rīkotajā ekspedīcijā pa Purvīša senču dzīves vietām nejauši uztapām uz pēdām leģendai par akmens galdu, uz kura G.Merķelis, būdams mājskolotājs Annas muižā, esot sarakstījis “Latviešus” (1797.g.). Tā bija šķietama novirzīšanās no brauciena mērķa, tajā reizē tik vien no vietējiem uzzinājām, ka tāda akmens plātne esot bijusi, bet negaisa laikā pirms vairākiem gadiem tai uzkritis virsū ozols un iedzinis zemē. Atkārtotam braucienam Žanete Grende bija paspējusi sarunāt vietējā uzņēmēja un tehnikas atbalstu. Akmens galds tika izcelts no zemes – nepilnu gadu pirms Merķeļa 255 gadu jubilejas. Priecīgs notikums, bet tobrīd šķita, ka tam nav sakara ne ar Purvīti, ne hernhūtiešiem. Atkārtoti pārlūkojot pētījumu klāstu par Vidzemes brāļu draudzi, uzdūros Roberta Legzdiņa rakstam, kurā viņš detalizēti izseko tam, kā šī kustība Vidzemē veicināja politisko atmodu un individuālo drosmi. No vēstures zināms, ka 1802.g. Kauguros pie Valmieras ap 3000 vidzemnieku protestēja pret dzimtbūšanas neciešamajiem apstākļiem. Galvenos nemierniekus arestēja, izsūtīja uz Rižkovas koloniju un citviet Sibīrijā. Jāpiezīmē, ka kopā ar LU studentiem Rižkovā izdevās pabūt 2000. gadu sākumā, sastapt katordznieku pēctečus, daļa no kuriem vēl runāja latviešu mēlē. Svarīgākais šajā gadījumā cits. Roberts Legzdiņš, raksturojot vienu no Kauguru dumpja vadītājiem – sulaini Gothardu (alias Ģedertu) Johansonu – atstāsta nopratināšanu, kurā atklājas, ka viens no viņa brīvdomības iedvesmotājiem ir bijis neviens cits kā Garlībs Merķelis: “Viņš bija ne tikai lasījis Merķeļa “Latviešus”, bet arī tulkojis dažas nodaļas latviski.” (Legzdiņš, 1962, 2)
Pēc Kauguru dumpja apspiešanas Vidzemes gubernators Rihters uz karstām pēdām raksta ziņojumu Krievijas iekšlietu ministram, kur min viņaprāt galvenos iemeslus zemnieku dumpīguma gara pieaugumam. Tā, pirmkārt, ir svešvalodu apguve un ārzemju avīzes, ko lasa brīvlaistie zemnieki, informējoties par franču revolūciju, un tas ir arī Merķelis: “Brīvie amatnieki un kalpotāji bieži sastopas ar zemniekiem, no kuriem daudzi kalpojuši pie kungiem un atlaisti brīvā, izmācījušies vāciski, izplata starp viņiem domas par brīvību, tikai iedomās iespējamo vienlīdzību un cilvēkam, pēc viņa būtības piederošām tiesībām. Šādas tenkas zemnieki jo labprāt klausās, ir nemierā ar muižniekiem. Kādu laiku atpakaļ iznākušie Merķeļa, Petri un citu līdzīgu raksti, kuri, lai tos vairāk pirktu un, lai radītu gribu tos lasīt, piepildīti tenkām un pavisam nepareizā gaisma nostādītiem notikumiem, pie tam aprakstot – tēlojot Vidzemes muižniekus kā latviešu tautas īpašumu laupītājus.” (No Vidzemes Civilgubernatora un Kavaliera Richtera, 1802, 51) Līdzās Garlībam Merķelim (1769 – 1850) pieminētais Johanns Petri (Johann Christoph Petri, 1762 – 1851) bija vācbaltu vēsturnieks un publicists, kas no 1784. līdz 1796.g. strādāja par mājskolotāju Igaunijā un, tāpat kā Merķelis, iestājās par dzimtbūšanas atcelšanu.
Otrkārt, Rihtera ieskatā Vidzemes zemniekus ārkārtīgi samaitā hernhūtiešu kustība, kas tautā ir ļoti populāra: “Bez šiem ļaudīm starp zemniekiem pastāv hernhūteru sekte, kuras perēklis ir Valmieras draudze, tajā pašā, kur Kauguru un Valmieras muižas atrodas, kā arī kaimiņu Cēsu draudze. Šai sektē daudz vairāk laicīga, nekā no viņas varētu gaidīt. Viņa zin senās līvu paaudzes teikas un bez draudzes baznīcām uztur sevišķus lūgšanas namus, pēdējos sapulcēdamies, pārrunā politiskas lietas.” (No Vidzemes Civilgubernatora un Kavaliera Richtera, 1802, 53)
Šķiet hernhūtisms bija tas, kas vidzemniekiem pirmo reizi lika uzdot sev jautājumu par garīgā un laicīgā samēru cilvēkā. Ekstātiski sakāpinātā dievbijība vidzemniekus dažkārt noveda pie pārmērībām un publiskām grēku nožēlām gan par “blēņu dziesmu” (=tautasdziesmu) dziedāšanu, gan godu svinēšanu un pat par nepiedienīgām domām: “Šai ziņā it kā attīstījusies zināma sacensība: katrs centies parādīties pēc iespējas grēcīgāks un stāstījis savus ļaunos darbus un domas, kas iznācis reizēm diezgan piedauzīgi. Vaitiņu Jānis, kas todien ar māti, sievu, brāļa sievu un saimi bijis pie dievgalda, nostājies uz istabas sliekšņa un stāstījis pagalmā sanākušajiem par savām erotiskajām izjūtām, kas viņam radušās pie sv. Vakarēdiena dziesmas: Nu jau sirdī noskārst sāku, ka tu man atspirdzini.” (cit. pēc: Adamovičs, 1963, 550) Folklorā, plašāk – tautas tradīcijā – miesiskais un garīgais nav naidīgi pretstati, bet ir divi vienā. Hernhūtismā, tā praktiskajās izpausmēs, ir bijusi tendence abas sākotnes nošķirt. Šīs pārmērības ar laiku norimst, tostarp arī piebaldzēnu radītajos literatūras un mākslas darbos. Tā piemēram 15 gadus par V.Purvīti jaunākā Kārļa Miesnieka ainavās ir gan krāsu lielāks (atklātāks) siltums, gan individualizētas cilvēku, dzīvnieku figūras. Piecus gadus par Purvīti jaunākais rakstnieks Kārlis Skalbe, gan izceļot hernhūtiešiem raksturīgo garīgā spēka komponenti un paļāvību augstākiem spēkiem, iekļauj to no folkloras patapinātā – literārās pasakas formā. Vilhelma Purvīša norobežojumā no folkloras un senvēstures tēmām nevar ne pierādīt, ne noliegt hernhūtisma ietekmi. Vienīgi var pieņemt, ka laikā, kad brāļu draudžu darbība Vidzemē vēl bija dzīva, tā kaut netiešā veidā, bet varēja atstāt ietekmi uz viņa pasaules uzskata un ainavu stila veidošanos.
Iespējamie secinājumi. Fonds “Viegli” prot ne tikai piesaistīt, bet arī iesaistīt līdzdarbībā visdažādāko paaudžu cilvēkus. Man prieks par bijušajiem LU studentiem, kas tur atraduši darba vietas un iespēju radoši izpausties. Pašai pilnīgi negaidīti, esmu aizrāvusies ar viņu meklējumiem un iesaistījusies tajos. Paškritiski vērtējot, protams, vienā vasarā un rudenī nav iespējams aptvert – kaut no ārpusnieka skatu punkta – ne Piebalgu, ne hernhūtismu saistībā ar Vilhelmu Purvīti un kur nu vēl pašu Purvīti. Mākslinieku, tāpat kā rakstnieku darbi pirmām kārtām ir profesionāļu traktējami. Taču ne māksla, ne literatūra nepieder ekspertiem vien. Ekspedīcijas laikā un pēc tam saskāros ar Purvīša izpētē ieinteresētiem vietējiem bibliotekāriem, skolotājiem, novadpētniekiem, visdažādāko profesiju un vecumu pārstāvjiem. Ar nelielu daļu no ekspedīcijas un lasītā iespaidiem gribējās padalīties ar eventuāliem šī raksta lasītājiem. Nejaušā kārtā šis ceļojums ieguva iezīmējumu akmeņos, sākot no tādiem Purvīša ainavās, turpinoties izziņas ceļam Blomē (Ķikuļu Jēkabam veltītais akmens un Ķikuļu Andža akmens ar gadaskaitli), Brutuļos (akmens Purvīša mācekļa gada piemiņai, kas vēl jāatrod), Annas muižā (Merķeļa iespējamais akmens galds). Tautas sakāmvārds, ka akmens, daudz ritināts, lēti (=viegli) neapsūnos, iemieso savā ziņā nepārtraukto kustību starp aizmiršanu un atcerēšanos. Piebaldzēni gluži vai apsēstībā vairāku gadsimtu garumā ar dumpjiem un mierīgā ceļā dzinās pēc personiskās brīvības, izglītības, publiskas atzinības un materiālas labklājības. Pēdējā bija svarīga, bet nebija vienīgi svarīgā: “Nauda bija kā iespēja izglītībai un kultūrai.” (Kārina Pētertsone, Rīga, 2023) Vilhelms Purvītis, veidojot savu dzīves un mākslas ceļu, nevarēja nepaņemt daļu no Piebalgas krāšņās un daudzveidīgās patības, realizējot savu talantu gan mākslas, gan praktiskajās jomās: “Purvītis ir vienīgais zināmais latviešu mākslinieks, kas spēja iedibināt trīs lietas, kuras funkcionē vēl šodien: izveidoja Mākslas akadēmiju, nolika Mākslas muzeju uz nacionālās mākslas pamatiem un iekopa Latvijas ainavu glezniecību.” (Ingrīda Burāne, Rīga, 2023)
Paliek atklāts Kurta Fridrihsona jautājums par leģendas radīšanu. Taču leģendas tāpēc ir leģendas, ka tās nepakļaujas racionālam plānojumam. Vielai ir jāsabiezē, lai no tās taptu leģenda. Intuitīvi šo leģendas tapšanas momentu jūtu sabiezējam ap Vilhelma Purvīša muzeju Vecjaužos. Bet – laiks radīs!
Stāstu gatavoju pētniece Janīna Kursīte.
Ekspedīciju stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.
- Citētā literatūra
Ābele, 2022 – Ābele K. Ainava ar gleznotāju// Purvītis. Rīga: Neputns, 385.-528.lpp.
Adamovičs, 1963 – Adamovičs K. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks. 1710 – 1740. 2.izd. Lincoln: Sējējs, 1963
Apīnis, 1981 – Apīnis A. Ko mēs zinām par par latviedšu pirmo dzejnieku// Ķikuļu Jēkabs. Dziesmas. Rīga: Liesma, 1981, 89.-140.lpp.
Bajārs, 1943 – Bajārs A. Mākslas krātuve Piebalgā// Laikmets, 1943, Nr.35, 10.-11.lpp.
Detlov, 1887 – Detlov K. Na mogilah Kulneva// Russkaja Starina, 1887, t.53, No.3.
Fridrihsons, 1997 – Pie mākslas jāiet ar domām. Intervija ar K.Fridrihsonu// Latvijas Vēstnesis, 1997, Nr.142, 5.lpp.
Hauzenberga, 1932 – Hauzenberga E. Ko vietu vārdi dod latviešu fonētikai// Filologu biedrības raksti, 1932, 12.sēj., 115.-148.lpp.
Jaunzems, 1940 – Jaunzems J. Brāļu draudzes saiešanas nami // Senatne un Māksla, 1940, Nr.1, 87. – 119.lpp.
Kačalova, 2004 – Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890-1915). Rīga: Zinātne, 2004
Kačalova, 1971 – Kačalova T. Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971
Kāpostiņš, 1924 – Kāpostiņš A. Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802. g. Rīga: Valsts arhīva izdevums, 1924
Kārkliņa, 1975 – Kārkliņa R. Savai pilsētai// Cīņa, 1975, Nr.231, 2.lpp.
K.K., 1885 – K.K. Izstāde Smiltenē// Balss, 1885, Nr.34, 1.lpp.
Kundziņš, 2020 – Kundziņš K. Mana mūža gājums. Atmiņas un apcerējumi. Rīga: Jumava, 2020
Legzdiņš, 1972 – Legzdiņš R. Profesors akadēmiķis Vilhelms Purvītis// Arhitekts, 1972, Nr.15/16, 37.-39.lpp.
Legzdiņš, 1962 – Legzdiņš R. Brāļu draudze un Vidzemes latvieši// Arhitekts, 1962, Nr.11, 1.-4.lpp.
Legzdiņš, 1929 – Legzdiņš R. Brāļu draudzes saiešanas nami Latvijā// Senatne, 1929, Nr.1, 20.-29.lpp.
Lestradena, 2008 – Lestradena M. Nes mums dzīvi un laimi, Tu – laimīgais// Brīvā Latvija, 2008, Nr.45, 7.lpp.
No Vidzemes Civilgubernatora un Kavaliera Richtera, 1802// Kāpostiņš A. Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802. g. Rīga: Valsts arhīva izdevums, 1924, 46.-57.lpp.
Prande, 1925 – Prande A. Akadēmiķis profesors Vilhelms Purvītis// Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr.12, 546.-553.lpp.
Runcis, 1978 – Runcis J. Pagātnes liecinieki runā// Darba Karogs (Valka), 1978, Nr.139, 4.lpp.
S, 1942 – S. Par Smiltenes pagastu// Smiltenietis, 1942, Nr.45, 2.lpp.
Saldavs, 1944 – Saldavs O. Vilhelms Purvītis// Rēzeknes Ziņas, 1944, Nr.9, 4.lpp.
Senatnes atbalsis Jaunpiebalgā, 1925 – Senatnes atbalsis Jaunpiebalgā// Pret Sauli, 1925, Nr.4, 3.lpp.
Skulme, 1990 – Skulme J. Aicinājums saglabāt Vilhelma Purvīša dzimto vietu Vecjaužus// Laiks, 1990, Nr.51, 4.lpp.
Skulme, 1989 – Skulme J. Kapakmens mājai// Padomju Jaunatne, 1989, Nr.69, 3.-4.lpp.
Stinkule, 2016 – Stinkule S. Steigsimies turpu, kur satek mazi un lieli ceļi, uz Rīgu – uz latviešu izstādi// Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896. Rīga: Neputns, 2016, 116.-170.lpp.
Teivens, 1985 – Teivens A. Latvijas dzirnavas. Stockholm: Daugava, 1985
Teodors, 1899 – Teodors. Pēdējās Rīgas mākslas biedrības izstādes nozīme// Mājas Viesis, 1899, Nr.3, 5.-6.lpp.
Tīlmanis, 1928 – Tīlmanis O. Latvijas Brīvdabas muzejs// Ilustrēts Žurnāls, 1928, Nr.7, 203.-206.lpp.
Ziņas// Vidzemes Latviešu Avīzes, 1864, nr.8, 142.lpp.; nr.9, 150.lpp.
Fonds “Viegli” Vilhelma Purvīša mājas-muzeja ceļā
https://www.fondsviegli.lv/lv/notikumi/fonds-viegli-vilhelma-purvisa-majas-muzeja-cela-54 (skatīts 2023.01.10)
Informanti: Evita Bormane, Blome, 2023; Ilze Briede, Branti, 2023; Ingrīda Burāne, Rīga, 2023; Ojārs Feldbergs, Pedvāle, 2023; Kārina Pētersone, Rīga, 2023; Gita Skadiņa, Blome, 2023
