Jauno mākslinieku veikums plenēra ietvaros, kas norisinājās no 3. līdz 9. jūnijam, rezultējies brīvdabas izstādē “Ja es būtu mana glezna, ko es teiktu” Purvīša dzimtas mājās “Vecjauži” ainaviskajā teritorijā. Šajā izstādē ir apskatāmi 33 darbi no MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolas un Pētera Rozenberga Cēsu pilsētas Mākslas skolas audzēkņiem.
Brīvdabas izstāde piedāvā unikālu iespēju iepazīties ar jauno mākslinieku darbiem, kuri atspoguļo viņu radošās idejas un emocijas. Katrs darbs ir kā logs uz mākslinieka iekšējo pasauli, piedāvājot skatītājam iejusties viņu domās un sajūtās. Šī izstāde ir lielisks veids, kā iedvesmot un stimulēt jaunus talantus, kas vēl ir savas unikālās mākslas ceļa meklējumos.
Balva “Pavasaris” ne tikai stimulē jauno mākslinieku radošo izpausmi, bet arī veicina Purvīša mantojuma saglabāšanu un Latvijas ainavas kā mākslas žanra attīstību. Tā sniedz platformu jauniem māksliniekiem, lai viņi varētu izpausties un attīstīties, kā arī iepazīstināt sabiedrību ar saviem darbiem. Šis ir svarīgs solis, lai stiprinātu mākslas nozari un veicinātu jauno mākslinieku atpazīstamību.
Sabiedrībai ir dota unikāla iespēja baudīt un novērtēt jauno mākslas paaudzi, kā arī atbalstīt jauniešu radošumu. Mēs esam vienojušies ar jaunajiem māksliniekiem, ka viņu darbus ir iespējams iegādāties. Iegūtā nauda tiks novirzīta JMB “Pavasaris” 2025. gada programmas īstenošanai, tādējādi veicinot turpmāko radošo aktivitāti un projektu attīstību.
Lapas manas roku rokā
Puzlējas ar debess joslām.
Bērzu tāsis stādās priekšā
Turas savienībā ciešā.
Saules lāses kūst starp rievām
Kļūst par stumbra tēva sievām.
Glāsta ar rozā pirkstu manus ābeļu zarus.
Tie paši zari zem kuriem es stāvu.
Un zem tā paša zara ir tādas pašas ābeles ābeļdārzā.
Es virzos rokās, tālumā.
Nebeidzami labi.
Kate Neilande (2005), “Skats no lejas”
Labrīt, esmu jaunās meitenes glezna, kura skatās uz dabas ainavu. Māksliniece mani gleznoja nestandarta variantā. Krāsu kombinācijas un to raksti mani apgaismo no dažādām pusēm un liek parādīt ainavu citā gaismā. Es biju tā, kur mana gleznotāja pamēģināja citu tehniku iedvesmojoties no akrila un alkohola marķieriem. Viņa centās to īpašības parādīt manā ainavā. Uzskatu, ka es esmu viena no tām gleznām, kuru studente atcerēsies kā interesantu un iedvesmojošu, ko viņa tajā dzīves mirklī bija veidojusi.
Esmu iegrimusi. Dziļi, dziļi iegrimusi, un uz mani lūr tas līkais bērzs. Kad vairs nejūtu nevienu pirkstu, saprotu, ka šeit palikšu ilgi. Iesakņošos un stāvēšu kā tas pūstošais bērzs.
Kaut arī būtu skaista un maiga, manas emocijas pārvalda spilgtas un uzmācīgas domas. Tikko ziema pārdzīvota, steigšus jāsāk nozaļot. Kamēr visiem citiem zāle zaļa, mana rozā tonī zied, bet es redzu to kā kaut ko skaistu, nemierā atrodot mieru.
Kate Katrīna Minkevica, (2005) “Šis ir disco”. PĀRDOTS
Šermuļi: es jūtu mazas kājiņas. Tās tipina pāri manai jaunajai ādai. Šīs kājiņas, katra jauna dzīvība, staigā turpu… šurpu… turpu… šurpu. Švīks: kaut kas aiz manis nodreb. Tur ir pavisam cita dzīvības forma, bet tik pat īsta. Zeltaini zari notver krītošo gaismu un atstaro visos zināmos un nezināmos toņos Šis viss notiek man apkārt, un es saprotu, ka šeit, šajā vietā, ir emociju vilnis, gaisā ir statiskā elektrība, un es skanu. Šis ir disko.
Dzīve sastāv no slāņiem. Mēs no bērnības līdz dzīves beigām veidojam slāņus. Daži pārklājas un paliek nepamanāmi, citus var redzēt līdz pat beigām.
es esmu spēle
zilzaļi vēji šūpina pļavas matus
es esmu intriga
aiz ziediem slēpejas sarkani smiekli
es esmu rotaļa
Ar vasaru nāk karstums, ogas, zaļumi, Jāņi, kā arī kukaiņi un knišļi. Pa dienu cilvēki mēdz atrast sienāžus, bites, kamenes un lapsenes. Bet naktij tuvojoties, no tumsas iznāk citi mošķi. Manī ir šo mošķu salidojums. Dažādi jāņtārpiņi spīd un laistās, runājās un bēg, dzīvo nakts gaismā.
Tu pamosties un jūti, ka zeme ir mākoņi. Es vēlējos uztaisīt darbu, ko ir jautri gleznot un var dancot, velkot līnijas. Stilizējums pat līdzinoties Dāvida Hocknija darbiem. Šī glezna attēlo Purvīša mājas ar sapņainu skatapunktu. Viss ir līdzīgi īstenībai, bet ar iztēles pieskārienu, savādākām krāsām, mainītiem objektiem un jaunām detaļām.
Patrīcija Žaimunde (2006), “Kad sārta rīta gaisma caur kokiem slīd”
Kad sārta rīta gaisma
Caur kokiem slīda,
Es tur stāvēju gaidot,
Triepienu otas?
Ne pavisam,
Nekad neiedomājos
sevi par ko īpašu,
Jā, esmu dižs ozols,
Bet vai gleznas vērts?
Nē, varbut pēc dažiem gadiem
par labu malku kļūt,
Vai ar ko atsutēt citas gleznas,
Bet ne glezna pats,
Kad sārta rīta gaisma
Caur kokiem slīda,
Tur mākslinieks stāvēja,
Vēroja mani kā būtu Purvīša glezna,
Tā es kļuvu par gleznas vērtu,
Es tiku ieraudzīts.
Es esmu purvā tīts bērzu dārzs. Lapu apslēpts es sēžu tumšainā stūrī. Skaties kur kāju liec, lai nenoslīktu. Runāju ar vēju, bet tas neatbild. Manās drūmajās dienās ar mani ir vienmēr saule, kura manī atklāj ko skaistu. Kādu apslēptu ziedu.
Gleznas ievelk skatītāju jaunā pasaulē, kas neatbilst realitātei. Krāsas, ko redzi ir tikai sākums bezgalīgajam iztēles ceļojumam.Tevi maldinās pēkšņā migla, kas apslēpj skatu un skaidri nerāda, kāds būs turpinājums, bet tieši tas ir skatītāja uzdevums – redzēt savu.
Nav nozīmes, cik pulkstens rāda, ja viegli šermuļi skrien uz tavas ādas. Ir ainava te mierīga, bet citam šķiet tā sērīga, jo kurš gan zin, kā krāsa sarkanā māk niekoties ar cilvēkiem. Es idejiski protu runāt un mieru iedvest citos, jo zālājs man kā plīvurs stiepjas un koku lapas kā pūkas liecas. Tik acīgie vēl pamana, to miermīlīgo ežuku. Tas braši dodas ceļā un tā domas nesas pie baltā zirga.
Žilbina košums, kas man liek atcerēties tikai mirkļus. Nezinu vai baiļu dēļ, vai sajūsmas, neatceros kas biju pirms tā. Neatminos pilno bildi, tikai brīžus starp notikuma siluetu. Kad iebruka sarkanais, starp manu dzelteno pļavu, nezināju kur likties, tādēļ pieņēmu to ar atplestām rokām. Mana brīvība ir dalīta, bet atmiņas skaistas. Un vēlos lai arī pārējie atceras tikai skaisto, kas vēsta par labajiem brīžiem.
Magdalēna Šermukšne (2006), “Dabīgs prieks”. PĀRDOTS
Savā finiera ādā es tveru bezgalīgo bērnības laimi un smieklus, kas atbalsojas cauri savvaļas ziedu laukiem. Katrs uz manis liktais otas triepiens stāsta par spēlēm un naivajiem sapņiem, kuri dzīvi košām krāsām. Caur mani dzīvo jaunības prieka gars, mūžīgi brīvā, nevaldāmā laime, ko rada uzaugšana dabas apskāvienā.
Es esmu miers. Kad saule jau ir norietējusi, viss paliek zils. Es esmu tas mirklis. Es esmu tas mirklis pirms iestājas nakts, kad sienāži uzsāk mēģinājumus un kad migla sāk pacelties. Miglas vēsums un klusums. Miers. Laikam jāiet meklēt mans ezītis miglā.
Ar krāsu apšļakstīta un slotiņu pērta es tapu. Košāka nekā tas mākslinieks man būtu vēlējis dzimt, bet ļāvusi viņai izpausties, radītāja dejoja pār mani. Griezienu pēc grieziena, triepiena pēc triepiena es beidzot piedzimu.
Pirmais, ko atceros, ir viegls zīmuļa pieskāriens. Mani pirmsākumi bija dažas ātras skicītes, ko radīja murminoša sieviete, kurai pārāk nepatika gleznot ainavas….Nu, līdz viņa ieraudzīja pieejamās krāsas. Triepta, šļakstīta un pūsta, smieklu un dziesmu pavadīta, dzimu es, glezna. Esmu košu, piesātinātu krāsu kopums, esmu tīrs prieks izsmērēts uz finiera. Ar smaidu un knašiem pieskārieniem radīta, es esmu romantisks attēls, dabas interpretācija, es esmu mākslinieces sapnis par savu apkārtni. Es esmu iemīlētā ainava.
Zemē saknes iesakņojušās, zari viegli savijušies. Ar pļavu cieši rokās sadevusies, tās garajā zālē iepinusies, es tiecos pretī debesu mūžībai. Rīts par dienu palēnām kļūst. Svelme tik nežēlīgi karsē, ka pat pļava kūst. Zeme tik karsta, ka ar liesmām sajaukt varētu. Varu tik stāvēt, censties izturēt un par vēsu nakti sapņot. Odu orķestra pavadībā, naktstauriņi ap mani valsi griezīs. Būs tik skaisti, ja vien izturēsim svelmi.
Tariels Alijevs (2006), “Plašums”. PĀRDOTS
Plašums, gaiss un gaisma, ļoti būtiskas un svarīgas lietas. Tas veido uztveri par ainavu. Tāds arī bija mans mērķis, attēlot plašumu un telpu. Mākoņi un debesis ir ārkārtīgi nozīmīga ainavas daļa kurai bieži vien netiek pieškirta uzmanība, taču manuprāt debesis ainavā ir istā vieta kur var iztrakoties.
Es esmu miers. Es esmu vētra. Esmu dusmīga. Esmu mierīga. Gan koša, gan neitrāla. Esmu tu un es. Es esmu balanss, kas visu aptver.
Labrīt, pasaule mostās un es tai līdzi.
Nāves un dzīvības kontrasts. Pat, uz pirmā skatiena, neglītajā var ieraudzīt ko smuku. Kaut ko tuvu un saprotamu. Kaut ko siltu un mājīgu. Pat zaru kaudze kalpo kā mājas sīkām radībām – tas ir jaunas dzīvības avots.
Te ir viegli, manas domas klejo un acis lēnām krīt ciet. Es vēl neguļu, bet varētu, ja vien knausi pakausī nesīktu. Kur ēna, tur knausi. Kāpēc nevarēja būt otrādāk, kur gaisma, tur knausi? Gaismā jau tie mošķi negrib rādīties, es arī ne.
Kā zils tārps es urbjos sarkanā padebesī un meklēju īsto taku. Kur augt kur tiekties, ko meklēt, ko gaidīt. Ka mazs tārpiņš, koka zariņš. Tiecos, minos un pinos.
Esmu parasta ainava. Diezgan nenozīmīgi. Ir daudz, daudz tādu ainavu kā manējā. Bet kaut kas tomēr atšķir mani un citus vienu no otra. Bet ko, tas ir jau individuāls viedoklis.
Sofija Ķipure (2006), “TV kanāls “LIETUS””
Cienījamais cilvēk, paskaties apkārt! Ap tevi ir mākslinieka Vilhelma Kārļa Purvīša lielā bagātība, jo cilvēks ir bagāts savās saknēs. Šī vieta, kur izauga mākslinieks, iedvesmoja arī citus gleznotājus. Šeit tika gleznotas virkne gleznu. Dažreiz mēdza sākties lietus, tad gleznotāji slēpās Purvīša mājā un skatījās uz spīdīgām lāsēm. Liekas, ka tas ir visinteresantākais un mierīgākais laika pavadīšanas veids.
Aiz visa kas ir ēnā vizuļo zelts, cik pārpilnības jāšķērso, lai sasniegtu mežu?
Es esmu radība. Es esmu sava vaļa. Sapnīši un murdziņi ēd manas atmiņas un iespaidus. Vai MŪžu vienu te atrasties, ja zinu, ka tas būs man vienīgais?
Ļoti ilgi jutos dīvaina. Desmitiem gadu augu un dzīvoju kopā ar pārējām ābelēm un nevarēju pieņemt to, ka neesmu tāda kā pārējās. Tagad es pieņēmu sevi, un dzīve ir skaista, vienīgais, kas mani neapmierina ir egle kura aug blakus un nedod paskatīties uz pļavu.
Sveiki, es esmu glezna. Man ir acis, ausis un pašai savs stāsts. Es redzu to, kas stāv man priekšā, dzirdu to, kas notiek man apkārt, un to visu mīlu parādīt. Es esmu te, bet viņi ir tur, un tur top citas tādas gleznas kā es, kuras pastāstīs kādu citu stāstu. Tur staigā citas acis, kas redzējušas citus skatus. Tur staigā citas ausis, kas dzirdējušas citas skaņas. Viņi ir tur, bet es – te.
Diāna Šorina (2006), “Pirts 2030”
Viņa krāsoja mani daudzas stundas zem svelmes saules, upurējot savas drēbes un apavus. Es pārdzīvoju spēcīgu lietu un viesuļvētru, nezaudējot krāsu piesātinājumu. Man apkārt ir skaistas ainavas: augsti koki, reljefa pakalni un gaišas debesis. Bet paveikt savu darbu es varēšu tikai tad, kad, iespējams, viņi mani pārvērtīs par pirts daļu (ap 2030).
