Jūrmalas pilsētas muzeja krājumā ir divas Vilhelma Purvīša gleznas: “Ziemas ainava”, audekls eļļa, atrodama Jūrmalas pilsētas muzejā un “Ziedošās ābeles”, papīrs-eļļa, ekspozīcijā Aspazijas mājā. Abi mākslas darbi tapuši 1900. gadā.
Muzeja īpašumā abi darbi iegūti 1961. gadā līdz ar visu kolekcionāra Mārtiņa Pormaņa kolekciju. Tā arī 1962. gadā dibina Jūrmalas pilsēta muzeju, lai būtu vieta, kur šo kolekciju glābt, glabāt un izstādīt.
“Ziemas ainava” tiek glabāta Jūrmalas muzejā. Krājuma reģistrā datēts, ka glezna nopirkta par 2000 rubļu (salīdzinājumam, 1950.gada beigās jaunu žiguli “Pobeda”, bija iespējams iegādāties par 9000 rubļu), kas vienīgais ir novērtēts kā tik ļoti vērtīgs darbs, jo par citiem darbiem 500 rubļu jau ir griesti. Iespējams, tas gleznas lielā izmēra dēļ. Jāatzīst gan, ka glezna ir zem jautājuma zīmes, jo nav pierādīts autors un noskaidrots, vai tas nav pakaļdarinājums. Muzejs no tā nekautrējas un eksponē.
Veidojot un pilnībā iekārtojot Aspazijas māju, kā vienu no priekšmetiem – Vilhelma Purvīša “Ziedošās ābeles”, izvēlējās mākslas zinātniece Ina Līne. Sākotnēji varētu domāt, ka darbs ir izvēlēts ar nodomu, tomēr pētniecības rezultātā tiek noskaidrots, ka vienā Aspazijas dzejolī tiek minēts Purvīša “pavasaris”, taču viņa to salīdzina ar Arnolda Beklīna mākslas darbu “Mirušo sala”. Tas gan liek pārdomāt laikabiedru zobošanās iemeslus, jo interesants fakts gan ir, ka Aspazija ir uzrakstījusi vienu recenziju par mākslu savā mūžā un tā ir par Vilhelmu Purvīti. Aspazija bija domājusi, ka raksta par vācu mākslinieku Sašu Šneiders un gandrīz vai izdodas, tomēr pirmā puse ir par Vilhelmu Purvīti. Sanāk, ka daļa no recenzijas ir par to, kā viņš saprot latviešu dvēseli.
Pēc Raiņa nāves, 1933.gada vasarā, Aspazija sāk dzīvot Jūrmalā. Purvītis jau tur dzīvo no 1922. gada un nav neviena pierādījuma par viņu savstarpējām sarunām, vai arī, ka Purvītis būtu viesojies pie Aspazijas. Tomēr tajā pašā laikā notāra sarakstos atrasts, ka Aspazija visus darbus dāvina valstij, izņemot divas Vilhelma Purvīša gleznas. Viena no gleznām ir pazudušais “Dubultu skats”.
Šķietami liekas, ka Aspazijai vajadzētu būt bijis vēstulēm, ko sūtījusi Vilhelmam Purvītim, bet viņa neraksta. Raksta Rainis: “Lielo meistar! Tavā goda dienā Tevi sveicina visa latviešu tauta un atskatās ar lepnumu uz nacionālās glezniecības nodibinātāju un lielāko darbinieku. Bet Tu mūžam augošais neatskaties, Tu ej vienmēr uz priekšu, tagad Tev tuvākais mērķis, dod mums mākslas akadēmiju, blakus mākslas muzejam. Bet aiz tā Tu liec savus tālākos mērķus uz mūžību, un ja arī Tavas miesas lūzīs, tos nesniegušas, Tavs gars tos sniegs. Māksla ir dzīve un laime! Nes mums dzīvi un laimi, Tu laimīgais! ”
Stāstu gatavoja pētnieces Velga Vītola-Kļava un Maija Rutka.
Gleznu stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.