“Agrs pavasaris”

Šis “Gleznu stāsts” ir neparasts, jo nav zināms kā Vilhelma Purvīša glezna nonāk Latvijas Radio namā. Šis ir stāsts kā tā tiek izcelta goda vietā no pagraba, kur varēja aiziet arī postā. 

 

Purvīša muzejs sarunājas ar Latvijas Radio darbinieci, šī brīža apsaimniekošanas daļas vadītāju un sagādnieci Viju Apšu, kura šogad svin 30 gadu jubileju šajā darba vietā. Tas ir svarīgi, jo līdz ar viņas darba gaitu uzsākšanu saimniecības daļā, viņai, kā vēsturniecei, nelika mieru ar zīmuli pierakstītā jautājumu zīme “Purvītis?” pie vienas no gleznām, kuras tā laika ēkas pārzine bija sastutējusi pagrabā. Kādu laiku glezna godprātīgi stāvējusi un glabāta vienā no kabinetiem, netālu no telpām, kur ģērbjas apkopējas. Tomēr pateicoties tam, ka 2008. gadā Latvijas Radio, lai iegūtu papildu līdzekļus budžetā, izīrēja telpas arī mākslas ekspertiem, viņi iedrošināja Viju Apšu interesēties padziļināti par darba izcelsmi, jo izskatījās pēc Purvīša gleznas arī īrniekiem. Tā tika saņemta drosme, lai jautātu naudu tā laika ģenerāldirektoram Dzintrim Kolātam un veiktu gleznas oficiālu ekspertīzi. Lai arī naudas nav bijis, tā tika atlicināta un atzinumam ģenerāldirektors finansējumu piešķīris 459 latu vērtībā. 2010. gada oktobrī, Latvijas Radio iegūst mākslas un antikvāro priekšmetu ekspertīzes mākslas priekšmeta novērtējuma atzinumu par to, ka tā glezna ir latviešu glezniecības vecmeistara profesora Vilhelma Purvīša orģinālgleznojums“Agrs pavasaris”, kartons-eļļa, tapusi 1930-tajos gados 

“Agrs pavasaris”, ap 1930

Ar notrauktu putekli, jo restaurācija bijusi jāatliek, šobrīd glezna atrodas apspriežu telpā, kas izsenis kalpojusi kā ģenerāldirektoru, valdes locekļu, valdes priekšsēdētāju kabinets. Lai arī šī valde izvēlējās tajā kabinetā nesēdēt, atstāja to par apspriežu telpu “Pie Purvīša”.  

 

Kā glezna nonākusi Latvijas Radio mājā? Viena no versijām ir tā, ka līdz pat 1946. gadam, kad tika pārbūvēta šī brīža Latvijas Radio ēka, tur bijusi Kredītbanka (Lāce-Baltalksne, 2020). Iespējams, deponēta, bet tajā pašā laikā Latvijas Radio dokumentos tā parādās tikai 1980. gados. Otra versija, par cik toreizējai padomju varai bija uzstādījums, ka Latvijas Radio ēkā ir tā labākā tehnika un labākais remonts, tad ir bijusi vēlme šajā ēkā ienest arī mākslu un vērtības, noglabājot to drošā vietā.  

 

 

Stāstu gatavoja pētnieces Velga Vītola-Kļava un Maija Rutka.

Gleznu stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.