Ziedonim un Purvītim vienmēr bijuši svarīgi jaunieši un viņu izaugsme.
2016. gadā Ziedoņa muzejs aizsāka projektu “Ideju pavasaris”,  kas šodien pāraudzis Purvīša muzeja kultūrizglītības platformā ar jauno mākslinieku balvu “PAVASARIS”. 

Kurts Fridrihsons (1911–1991) bija viens no retajiem, kas stāvēja abpus tilta – bija domubiedrs, draugs un sarunu biedrs gan Vilhelmam Purvītim, gan Imantam Ziedonim.
Viņš vienlaikus ir tilts gan starp laikmetiem, gan arī starp idejām.
Ar Purvīti viņu saistīja intelektuāla tuvība – viņu pēdējā saruna pirms trimdas kļuva par idejisku stafeti. Vēlāk Fridrihsons kļuva par ētisku un garīgu skolotāju Ziedonim, iedvesmojot viņu ar domas dziļumu un ideālismu. Viņus vienoja darbs Atmodā un ticība mākslas un ētikas vienotībai.

Gan Purvītis, gan Ziedonis ainavu izmanto kā izteiksmes līdzekli, lai runātu par vērtībām, par cilvēka un pasaules attiecībām. Katrs savā veidā viņi veido ainavu, kas ir ne tikai redzama, bet arī jūtama, domājama, dzīvojama.

Purvītis strādā ar glezniecību – viņš neveido konkrētas vietas portretus, bet dzejo gleznu, kas iemieso ideālu. Dabas studijas kļūst par pamatu harmoniskai ainavai, kur gaisma, pavasaris ir estētiski un garīgi vēstījumi. Viņa māksla ir kā uzbūvēts miers, kur glezna ir vērtību telpa.

Kultūras kanons nav tikai statiska piemiņas plāksne – tas ir dzīvs process, kurā tiek izcelts un pārdomāts, kas mums kā sabiedrībai ir vērtīgs. Šajā atvilktnē satiekas Imants Ziedonis un Vilhelms Purvītis kā divi kanona veidotāji un satricinātāji.

Purvītis iekļauts kanonā ar savu glezniecību – viņa ainavas kļuvušas par redzamu Latvijas identitātes daļu. Viņa darbi kalpo kā estētiska un kultūrvēsturiska mēraukla.

Ziedonis, būdams viens no Kultūras kanona idejas autoriem un iedzīvinātājiem, ierosina domāt par kanonu kā procesu, nevis statisku lielumu. Viņš uzsver: vērtību noteikšana ir atbildība. Ar “Ziedoņa klases” stundām kanons kļūst nevis par mācību vielu, bet par sarunas vietu – skolās, domās, ainavās.

Monēta “Purvītis 2022”
Monētas aversā ar krāsu uzdruku reproducēta viena no slavenākajām mākslinieka Vilhelma Purvīša gleznām “Ziema”, savukārt monētas reverss radīts kā gleznas plastisks atveidojums – dažādos augstumos un sudraba matējuma pakāpēs.

Monēta “Ziedonis 2023”
Monētas aversā un reversā redzami vairāki tēli. Ejoša cilvēka tēls simbolizē patiesības, jēgas un piederības meklējumus. Zvaigznāja tēls savukārt parāda zemes un debesu savstarpējo saistību, akcentē cilvēka kā zvaigznes putekļa piederību Visumam. Koks ar visu tajā mītošo būtņu bagātību simbolizē dzīvelīgumu, kas tik ļoti sasaucas ar paša dzejnieka kūsājošo darbīgumu un viņa radīto tekstu raksturu.

Latvijas Banka izlaiž monētas, kas stāsta par Latvijas kultūru, vēsturi un vispārcilvēciskām vērtībām: divi cilvēki – tik dažādi, bet abi izkalti monētā. Tas nav stāsts par naudu. Tas ir stāsts par mērauklu.
Vai mēs zinām savus cilvēkus? Vai spējam viņus godināt, vēl pirms viņi ir pārtapuši simbolos? Kas ir mūsu monētās kaļamās vērtības šodien?

Nelielā, cara Nikolaja II laikā radītā zelta monēta, iešūta bērna apģērbā, kļuva par vienīgo liecinieci Vilhelma Purvīša pēdējam ceļam. 1944. gada rudenī viņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Viņa audžumeita Mariona, toreiz vēl jauna meitene, monētu nesa sev līdzi – pie ādas, pie sirds. Monēta izdzīvoja trimdu, Purvītis ne – viņš mira Vācijā; apmēram 900 viņa gleznu ir zudušas.

Šī monēta, nesen uzdāvināta Purvīša muzejam, ir viena no retajām priekšmetiskajām liecībām par viņa privāto dzīvi. Tā nes sevī ne tikai materiālo vērtību, bet arī vēstījumu par to, kas paliek, kad viss cits zūd.

Kaut arī Ziedonis nav šā stāsta dalībnieks, arī viņa ģimene izjuta piespiedu šķiršanās sāpes – 1949. gadā viņa tēvs tika izsūtīts. Viņus abus vieno gan klusums, ko pēc sevis atstāj zaudējums, gan arī mēģinājums to pārvērst stāstā, dzejolī vai priekšmetā – tajā, kas paliek.

Mājas veido cilvēku. Tās var būt dzimtas šūpulis vai apzināta būve – vieta, kur sākas vai turpinās stāsts. Ziedonim un Purvītim mājas iezīmē divus pretējus, bet savstarpēji papildinošus ceļus: vienam – apzināti uzceltas radošas mājas pusmūžā, otram – pirmo 14 dzīves gadu ainaviskā klātbūtne, kas kļūst par pamatu turpmākajai glezniecībai.

Imants Ziedonis savas vasaras mājas Murjāņos uzcēla 40 gadu vecumā – tā bija izvēle. Tā kļuva par viņa dzīvesvietu, darba telpu, sapņu ainavu. Šeit tika domāts, uzņemti viesi, veidots kultūras lauks. Ziedonis šīm mājām piešķīra raksturu.

Vilhelms Purvītis dzīves ceļu uzsāka Jaunpils “Jaužos”, tagad Zaubes “Vecjaužu” mājās, kur pavadīja savus pirmos 14 gadus. Tās bija dzimtas mājas – vieta, kurā viņš iemācījās skatīties uz dabu, kur Vidzemes pauguraine visos gadalaikos iezīmējās viņa ainavu izjūtā. Šī bērnības ainava kļuva par nemainīgu fonu viņa glezniecībai, lai kur viņš vēlāk atrastos.

Mājas ir vieta, kur cilvēks kļūst par sevi. Un dažkārt – arī par muzeju.

Viņi visi auguši blakus leģendai. Bet katram savs pieredzes stāsts.
Mariona – Purvīša audžumeita. Viņas vārds reti parādās grāmatās. Viņa neinterpretē. Neatstāsta. Bet bija tēvam klātesoša, kas Purvīša stāstā iemieso dziļo tuvumu.
Vilhelma Purvīša meita Mariona, būdama jau simtgadīga, atskatoties uz dzīvi, sacīja:
“Jums ir jāzina tikai viena lieta – man tētis bija ļoti, ļoti labs cilvēks.”

Baiba un Rimants Ziedoņi – dzejnieka bērni, katrs ar savu attieksmi pret tēvu.
Rimants raksta, ceļo, vēro Latviju un cilvēkus ar savu balsi, kas skan citā reģistrā nekā tēvam. Viņš necenšas būt Ziedonis – viņš ir pats.*
Baiba nes atmiņas kā sarunas turpinājumu. No tēva viņa manto valodu, spītību un valstiskuma sajūtu. Viņa joprojām dzer kafiju no tēva dāvinātās krūzītes.

Imants Ziedonis un Vilhelms Purvītis nebija profesionāli dārznieki, tomēr abi domāja kā dārznieki. Šī atvilktne stāsta par dārzu kā pasaules modeli, par to, kā kopt dzīvi, idejas un ainavu – vai tā būtu glezna vai dzejoļa rinda. Vienu vada gaismas intuīcija, otru – doma par kultūras sakņu uzturēšanu. Abi ticēja – dārzs ir ne tikai vieta, bet arī stāja, veids, kā dzīvot, radīt un atstāt mantojumu.

Kopšana ir kultūras forma.

Hernhūtisms nav tikai reliģiska kustība – tas ir vērtību režģis, kas formējis latviešu kultūras kodu: pieticība, kopiena, atbildība, gara disciplīna. Šī atvilktne pēta, kā šī kustība iemājo Purvīša un Ziedoņa dzīves telpā.

Purvīša māju istabas (foto un planšetes apraksti) atklāj lakonismu, lietderību un mieru. Hernhūtisms interjerā dzīvo caur formālo pieticību un iekšējo disciplīnu,  kurā dzimst glezna.

Ziedoņa Murjāņu mājas (foto un apraksts no Jāņu Murjāņu grāmatas) stāsta par pašradītu kārtību un mērķtiecīgu vienkāršību. Šīs telpas ir Ziedoņa paša uzbūvētas – ne tikai arhitektoniski, bet arī garīgi. Tur jūtama hernhūtiska attieksme: būt klāt, strādāt, ticēt mazajam, nenovērsties no būtiskā.

Abi uztur hernhūtisma būtību – dzīvesveidu kā apliecinājumu vērtībām.

Stils nav tikai tas, ko cilvēks velk mugurā, – tas ir veids, kā viņš ieiet telpā, kā viņš nes savu domāšanu, savu vērtību kodolu. Gan Vilhelma Purvīša, gan Imanta Ziedoņa gadījumā stils kļūst par harismas atspulgu – par stājas, drosmes un klātbūtnes manifestāciju.

Imants Ziedonis valkāja īpašu kaklasaiti Dziesmu un deju svētkos – tā bija kas vairāk par vienkāršu tērpa detaļu. Tā bija attieksme. Tā apliecināja piederību un drosmi būt redzamam, būt pašam. Ziedonim stils nozīmēja nezagties cauri laikam, bet iet tam pa priekšu. Viņa apģērbs bija kā poētisks arguments, kas runāja par cieņu, estētiku un atbildību.

Purvītis neko nesaka, bet viss ir redzams – stāja, žakete, cigarete. Nekā lieka, bet viss savā vietā. Viņš necenšas izskatīties – viņš vienkārši ir. Viņa stils ir atturīgs, precīzs un mierīgs.

Stils nav tikai ārēja lieta, tas ir iekšējo vērtību redzamais slānis – harismas veids, kādā cilvēks uzdrīkstas būt. Tā ir stāja, kas nes ideju.

Stils sākas tur, kur beidzas šaubas par to, kas tu esi.

Gan Vilhelms Purvītis, gan Imants Ziedonis bija ēdiena baudītāji – viņi nemeklēja daudzumu, bet izmeklētību. Viņi mīlēja ēst smalki un tajā pašā laikā vienkārši, meklējot garšas saskaņu, tāpat kā to darīja gleznās vai vārdos.

Purvīšu dzimtas trauciņš glabā sajūtu par rūpīgi klātu galdu un dzimtas sarunām.  Ziedoņa koka karotīte ar perpendikulāro smeļamo daļu no Tadžikijas ir kā viņa domas – šķietami greiza, bet tik trāpīga un dziļa.

Šie priekšmeti atgādina, ka ēšana nav tikai vajadzība, tā ir attieksme. Tā ir daļa no dzīves garšas, ko viņi abi prata sajust – gan dārzā, gan pie galda, gan savos darbos.

Gan Purvītis, gan Ziedonis ir bijuši skolotāji – ne tikai amata ziņā, bet arī pēc būtības. Viņu darbs ar studentiem un sabiedrību ir daļa no viņu mantojuma, kurā redzams – skolotājs nav tikai zināšanu devējs, bet arī skatiena virzītājs, ainavas atklājējs.

Purvītis bija Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors. Viņš izaudzināja veselu ainavistu paaudzi, ieliekot viņos ne tikai prasmes, bet arī vērtības – skatu uz gaismu, uz Latvijas dabu, uz klusumu kā formu.

Ziedonis kā skolotājs nostrādāja īsāku laiku, taču viņa ietekme ir plašāka par klases telpu. Viņš kļuva par sabiedrisko skolotāju, kurš rosināja domāt, sapņot, uzdot jautājumus. Ar “Ziedoņa klasi” viņš arī pēc nāves turpina mācīt – nevis faktus, bet vērtības. Viņa skolotāja tēls ir ceļojošs, daudzbalsīgs un laikmetīgs.

Skolotājs ir vērtību figūra – ne tikai profesijā, bet arī sabiedrībā. Jo skolotājs var būt gan zīmulis, gan spogulis.

Rainis kā vērtība ir ne tikai tēls kultūras kanonā, bet arī spoguļattēls – katrs, kas uz viņu skatās, ieraudzīs ko sev raksturīgu. Šajā atvilktnē Purvītis un Ziedonis satiekas ar Raini ne tikai kā lasītāji, bet arī kā līdzautori viņa domas vizuālajai un idejiskajai telpai.

Purvītis ilustrēja Raiņa grāmatu “Uz mājām” – izdevumu, kas iemieso trimdinieka sapni par diviem ceļiem: atgriešanos un izvēli.

Ziedonis raksta grāmatu “Mūžības temperaments”, kurā viņš nevis pēta, bet sarunājas ar Raini. Viņš uzdod jautājumus, meklē atbildes, analizē un izaicina. Ziedonim Rainis nav svētnīca – viņš ir radošuma magnēts, temperamenta skolotājs, domas spēks, kas joprojām iedarbīgs.

Abi uzdrīkstas būt līdzās Rainim – nevis pie malas.

Purvītis un Ziedonis ne tikai radīja mākslu – viņi būvēja sabiedrību.
Katrs savā laikā un veidā kļuva par kultūras balstiem – klātesošiem, atbildīgiem, aktīviem.

Purvītis kā Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs lika pamatus profesionālajai mākslai un tās struktūrai. Ziedonis kā atmodas laika balss pārveidoja vārdus par rīcību, kļūstot par neatkarības simbolu.

Viņu sabiedriskā darbība bija un ir mākslas turpinājums citā valodā.

Tautasdziesmas ir tautas domāšanas veids, krāsu sistēma, ritms, attieksme pret dzīvi. Gan Purvītis, gan Ziedonis tautasdziesmās saskata ne tikai folkloru, bet dzīvu vērtību avotu, ko katrs pārveido savā mākslas valodā.

Ziedonim tautasdziesmas ir kā kods, caur kuru iespējams uzlūkot latvisko temperamentu, laikmeta izjūtu, valodas spēku. Viņa dzejā un prozā tās atbalsojas kā ritma forma, domāšanas kompass.

Vilhelms Purvītis, lai arī neglezno vārdus, tautasdziesmu izjūtu gleznās ienes caur krāsu. Purvīša mākslas darbos tautasdziesmu estētika izpaužas krāsu izvēlē, gaismēnu izjūtā, harmoniskā vienkāršībā. Tas nav tiešs citāts – tā ir pārtapšana gleznas ritmā, dziesmas noskaņa gaismas valodā.

 Abi rāda, ka Tautasdziesma ir domāšanas ritms.

Purvītis iemācīja skatīties uz ainavu kā uz galveno varoni, Ziedonis – to sargāt un atbrīvot.
Dižkoku atbrīvotāju kustība “DAG” bija viņa spēka maize tautas garam – rīcība, kas no gleznotas ainavas pārauga koptā un kopīgi veidotā nākotnē.

Kustība kļūst par valsti. Koks – par simbolu. Kopšana – par manifestu.

Kad Imants Ziedonis vairs nerakstīja, viņa domas turpināja dzīvot cilvēkos. Tā radās fonds “Viegli” – kā ideja, kas neļauj apstāties, kas iedrošina dzīvot ar vieglumu, jēgu un kustību.

“Tik un tā” ir spēks, kas saka: arī tad, kad viss ir sarežģīti, mēs ejam tālāk. Ar kultūru. Ar dziesmu. Ar klātbūtni.

Ziedoņa fonda “Viegli” dibināšanas dokumenti – mirklis, kad Ziedoņa idejas ieguva jaunu formu. No “Viegli” albumiem un minimismiem līdz “Ziedoņa klasei”, Ziedoņa un Purvīša muzejiem un kopienu darbiem – tas viss ir stāsts par radošu mantojuma turpinājumu. Šie dokumenti ir pierādījums, ka vērtības var pārmantot, – kā dziesmu, kā vārdu, kā rīcību.

Fonds “Viegli” – tilts no viena cilvēka sapņa uz daudzu cilvēku darbiem.

Purvīša muzeja un Ziedoņa muzeja turpinājumam, ziedo šeit.