Autors: Rimants Jugans
Jauno mākslinieku balva “PAVASARIS” notiek jau trešo gadu, kuru 2023. gadā iedibināja biedrība “Purvīša muzejs” sadarbībā ar Valsts profesionālās vidējās izglītības iestādi “Nacionālā Mākslu vidusskola Jaņa Rozentāla Mākslas skola” un “Pētera Rozenberga Cēsu pilsētas Mākslas skolu”.
Balvas mērķis ir atbalstīt topošo mākslinieku radošo attīstību un profesionālo izaugsmi, kā arī veicināt Latvijas ainavas kā mākslas žanra interpretāciju laikmetīgā valodā. Plenērs un ar to saistītās aktivitātes palīdz jaunajiem māksliniekiem veidot attiecības ar vidi, sevi un mākslas valodu, tā kļūstot par iejūtīgas, laikmetīgas un dziļi personiskas izteiksmes ceļu.
Šajā gadā “PAVASARIS” ir piedzīvojis nozīmīgu izrāvienu – plēnērā piedalās visu Latvijas profesionālo mākslas vidusskolu audzēkņi, tostarp:
MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skola, Pētera Rozenberga Cēsu pilsētas Mākslas skola, MIKC Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola, MIKC Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola, MIKC Valmieras Dizaina un mākslas vidusskola, MIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, MIKC Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskola “Saules skola”.
Plenēra laikā dalībnieki strādāja ne tikai pie individuāliem darbiem brīvā dabā, bet arī piedalījās meistarklasēs un lekcijās, ko vadīja profesionāli mākslinieki un pedagogi:
Agra Ritiņa, Ansis Rozentāls, Dace Abricka, Ērika Māldere, Gunta Stiere, Ieva Lapiņa-Strazdīte, Ieva Putniņa, Kristians Brekte, Mārtiņš Lablaiks, Patricija Brekte-Pannetjē, Sandra Strēle, Velga Vītola-Kļava, Žanete Grende.
Viņu pieredze un klātbūtne deva iespēju jauniešiem gūt gan tehniskus padomus, 2025. gada dalībnieki: Ādams Bikše, Alīna Tiļiņina, Aleksandra Ņikitina, Anna Ābele, Asnāte Stūre, Austra Sautiņa, Dārta Elizabete Vanaga, Elija Ļebedeva, Elita Popova, Elizabete Dziedātāja, Emma Herta Dommere, Eleonora Kleina, Gabriela Markus, Guna Soma, Helēna Migla, Linda Popova, Linda Zvejniece, Līva Dišlere, Marta Līvzeniece, Paula Svara, Reina Lahtionova, Roberts Lejasmeijers, Samanta Moroza, Samanta Zariņa, Sāra Rubule, Signija Kulačkovska, Terēze Dārta Ozola, Ulfs Dāgs Jēkabsons.
Saule, lietus, dubļi, vējš, mušas, odi, nātres…
Tik daudz elementu diskomfortam! Un tomēr, radošais gars dzirkstī un sprēgā, jo apkārt ir neskarta savvaļas (varbūt nedaudz) daba, draudzīga gaisotne un visam pāri – mērķis realizēt savu ieceri, kuru iedvesmo…
Jā, kas tad ir tas, kas visus iedvesmoja?
Vieta? Dižais gleznotājs Purvītis, kurš kā brangā ozola stumbrs “Vecjaužu” pagalmā sniedz savus zarus plaši un spēcīgi pretī debesīm un gaismai?
Tad mēs kā viņa ceļa sekotāji – it kā būtu zari, lapas un zīles – ļaujamies tikt pacelti augstāk!
Pēc visu dabas stihiju pārdzīvotā visskaistākais pedagoga ausīm ir dzirdēt:
“Es gribu gleznot vēl!”
/Ieva Lapiņa – Strazdīte/
Roberts Lejasmeijers (2006), “Pēdas, kas nepazūd”
Tā vietā, lai būtu tikai vēl viena “skaista diena”, es kļuvu par lietainu mirkli – par kaut ko monumentālāku. Dažreiz lietus vienkārši pabeidz to, ko saule iesākusi.
Guna Soma, “Miers pirms vētras”
Esmu tas, kas tavu ikdienu uzmundrinās, tas, kurš kā sargenğelis tev blakus būšu, tas, kas tavai būtībai jaunu jēgu dos.
Esmu tas, kas slīcinās tavu ikdienu skumjās, tas, kurš ieraudzīs katru plaisu tavā dvēselē, tas, kas tevi atstās bezjēdzīgu.
Alīna Tiļiņina (2006), “Nav ceļu bēdām plūst”
Kur tu biji,
kamēr tumsa nāca
kamēr koki dziļi krāca
cauri gariem, gaismas stariem
lapu pilniem karu cariem
Paskaties uz augšu, draug
tur jau klusums lēni kūst
kur nav ceļu bēdām plūst
Līva Dišlere (2007), “Bez zābīšiem nē!”
Takā, kur mūsdienīgais satiekas ar seno un mūžīgo. Jaunajiem māksliniekiem aug jauni redzējumi un vīzijas; impresijas no jau simtiem reižu uzgleznotiem skatiem.
Mākslinieka būtība ir jaunrade, radīšana un jau eksistējošā morfēšana oriģinālā konceptā.
Īpašs veltījums drosmīgajiem gleznotājiem, kas plenēra laikā cīnījās pret zemi, bet beigās samierinājās un saplūda vienā, jaunā būtībā.
Signija Kulačkovska (2006), “Kas Purvītim aiz loga?
Jūtos kā Laimas “Rīgas maisījums”, tikpat kārdinošs un krāšņs. Kāds mazs bērnelis rāpjas uz svaigi nokrāsotā žoga, lai sasniegtu gardo ledeni, kas slēpjas bundžā. Dienas limits, divas konfektes, ir beidzies, bet atmiņas par tiem saldajiem mirkļiem joprojām kvēlo sirdī. Tās nemitīgi lido apkārt un atgādina, ka kārotais, gardais dārgums drīz tiks sasniegts.
Elita Popova (2006), “Izbaudīšana”
Būt savā pasaulē nav tik slikti, kā parējie domā. Te ir tik silti, tik omūlīgi, kā viss pārējais aiziet otrā plānā. Nekur nav tik mierīgi, kā manā pasaulē, ko esmu pati izveidojusi. Un man tas patīk. Neviens nevar sajust to, ko jūtu es….vai toties var? Ko domās pārējie, ja redzēs, kā es dzīvoju? Vai tā būs tā pasaule, kurā cilvēki paši gribētu nonākt?
Marta Līvzeniece (2006), “Purvīša gars”
Ne vienmēr mošķi ēnas ir briesmoņi. Tie var būt drēbju kalni uz krēsliem vai virpuļoti savvaļas ābelnīcas zari dziļajos mežos, kuri gluži kā vēro no visām debespusēm. Bet ja Ausekļa rīta gaismā pēc mēnesnīcas atvadas tomēr redzams tas spokojošais gars, kas teicis, ka tas ir ļauns? Varbūt tas ir kāds mākslinieks, atgriezies no aizsaules?
Purvītis ir attelots manā interpretācijā. Man viņa gleznas dot iespaidu, ka viņš bija mierīgs cilvēks. Ar mierīgumu un mudrumu asocē briežus, tāpēc tam devu briežu galvu. Tie simbolizē vajadzību apstāties un paskatīties apkārt sev, dabai un brīvībai. Tā es redzu Vilhelmu Purvīti.
Daudzi šīs gleznas tēlā saskatīja vairākus pagānu mitoloğisko tēlus. Daļa no manas identitātes ir pagānisms, tāpēc tas mani nemaz nemulsināja. Iedvesmu smelu no šiem tēliem.
Elija Ļebedeva (2006), “Divas pasaules satikušās”
Kādā sapņu zemē, kur debesis krāsojas uguns sārtumā un nakts ieelpo zilu klusumu, divas pasaules satikās. Tuvumā mājoja vēsais miera mežs, kur koki raudāja krāsu pilienus un zāle čukstēja noslēpumus. Tālumā plauka karstais mežs, kur koki dega kaislē un saule nekad nenorietēja. Starp tiem abiem, kā šaura taka starp sapni un īstenību, vīdēja dūmakaina gaisma – robeža, ko šķērso tikai drosmīgākie sapņotāji. Un, ja uzmanīgi ieskatās, var redzēt pūkainu baltu pļavu, kas rāda virzienu tiem, kas meklē savu ceļu.
Es parādijos vairākās formas, bet neviena no tām nelikās īsti pareiza. Pārmaiņa pēc pārmaiņas, tas nebija labi un tas bija vēl sliktāks. Es uztraucos, jo es sevi neredzēju, visiem bija skaidra vīzija ar to, kam viņiem ir jābūt, bet man, man nebija ne jausmas. Ar laiku es sapratu, ka es nevaru sevi iespiest iepriekš izveidotos rāmjos, man vajag brīvību, man vajag sekot jūtām, es vēlos plūst. Es nevaru būt iepriekš izveidots koncepts, es varu veidoties tikai tagadnē.
Es esmu zēns vārdā Artifiss. Meža stūros kuros tumsa ir tik dziļa, ka ņirbot kļūst par formu, redzu purva zirgu.
Tas acis mirkšķinot mani aicina un pēc ilgas vilcināšanās es uzkāpju tam mugurā.
Mēs jājam tālu un ilgi līdz nokļūstam citā zemē, kur viss apgriežās un kustās. Ir svēta ņirboša saule, kas apspīd mani un es redzu lielo koku pasaules centrā un redzu, ka tas arī.. ņirb. Es paceļu lielā koka mizu un viss ko redzu ir dzeltens un pelēks un melns pelējums un virzot acis uz sauli saprotu, ka..
Linda Popova (2006), “Vecais mūris”
Es esmu veco stāstu siena- akmens mūris. Esmu kluss, bet manī skan vēsture. Mani akmeņi dzirdējuši balsis no mūžības, putnu dziesmas un gadalaiku skaņas.
Akmeņu spraugās dzīvo sūnu vīriņš. Sargā veco ābeli. Viņu reti var pamanīt, bet viņš redz visu. Arī tevi.
Emma Herta Dommere (2007), “Kaut kas nav pareizi…”
Es eju caur mežu, tik plašu un zilu. Tam it kā jābūt zaļam, bet es eju caur mežu, bezgalīgi, brīnišķīgi zilu. Es eju, caur zāli, caur zilo zāli un domāju, kāpēc debesis tik zaļas. Es eju caur garo, zilo zāli, man ik pa brīdim uzpūš vējš un gandrīz nopūš cepuri nost, bet es turpinu iet. Es eju un domāju “Kaut kas nav pareizi…”.
Terēze Dārta Ozola (2008), “Durvis uz mājām”
Es esmu arka, durvis uz zināmo.
Manī iekša plūst krēsla, maigās krāsās spīdoša debess. Es esmu eja uz mieru, klusumu un sirds labsajūtu. Tur gaida kāds. Gaida, lai tevi satiktu un ieskautu siltā skāvienā. Tadā, kas tevi var noturēt uz mūžiem.
Es esmu arka, durvis uz mājām.
Samanta Zariņa (2006), “Starp sāpēm un sauli”
Es jau ilgi esmu salūzusi, bet vēljoprojām turpinu ziedēt. Es sniedzu savus zarus pretī saules stariem ar cerību, ka kādu dienu manas sāpes beigsies un varēšu atkal būt tāda kāda biju kādreiz – nesalūzusi. Bet līdz tam es eksistēšu plaisās, atmiņās un ziedos.
Anna Ābele (2007), “ceļgals, dzīvot un mirt ir grūti dažreiz #YOLO”
Iedvest dzīvību mirušā kokā. Tas stāv kā atmiņu pilars, atgādinot par visu ceļu beigām, sākumiem. Tas liek uzrunāt bailes ar “tu”, sniedzot mieru. Tā nebūtnē nezinātu, kas ir dzīvs.
Ulfs Dāgs Jēkabsons (2007), “Gaisma prātos”
Es esmu septiņi gudrie. Septiņi gudrie no kuriem plūst zināšanas kā gaismas upe. Tā līkumoni kustās un iesūcās zemē. Iesūcas nākotnes smadzenēs, dodot tām dzīvību augt un attīstīties. Bet esmu pretruna, dodu gudrību, bet arī daļu turu slepenu. Es slēpju un atklāju gaismā. Es – zinību krājums.
Eleonora Kleina (2007), “Mirklis”
Manī kūsā dzīvībiņa.
Es atspoguļoju dzīvības esamību.
Ābeļdārza saldo dvašu, mazo radību rosību pļavā pie mājas, kurā uzauga talantīgais mākslinieks.
Es aicinu jūs apstāties un aptvert to laiku, kad mākslinieks pats stādījis šīs ābeles un bērnībā aizrautīgi pētījis pļavas kukainīšus. Kad piemājas dārzā uzsācis savu pirmo gleznu – gluži kā mana māksliniece.
Reina Lahtionova (2006), “Te, mežmalā…”
Te, mežmalā, es skatos ka tiek būvēta māja. Tajā pamatā liek akmeņus, varbūt es arī esmu viens no tiem akmeņiem kuru izvēlējās pamatnei bet laikos kurus jau neatceros. Tomēr es zinu ka es tureju to jumtu, tapat ka tagad turu savu sunas kroni.
No purviņa izpeldēja zvaigžņu stars, nakti piesaucot pie manis staigājušo garu, tam es rādīšu ceļu no mežā, no kurienes vienmēr atgriežas tie kas būvēja māju. Majas saimnieks gaida, kad es parādīšu ceļu garām, caur zvaigznes staru atpakaļ.
Elizabete Dziedātāja (2006)
Barga jume, dievi dusmē, viņš – lēnā mostmē. Savas vietas meklētājs – nebēdīgs takotājs. Vārdi aizmirstas, pats kā vieta pārvēršas. Visapkārt koku stāvi, un ir mazliet slapji. Tur ir viņa un zils punkts – pa retam rādās arī citi, tūlīt mācīsies putna lidojumu.
Asnāte Stūre (2006), “Tālāk”
Zilzaļā klusumā mežs elpo dziļi, kur ritms ir lapu trīcēšana vējā, un kustība dzimst starp zariem kā doma starp šaubām un spējām. Rozā taka kā sapnis plūst, kur klusums risinājumus sniedz, un problēmu ceļi atklājas gaismā. Katrs solis ir pārdomu tilts
starp ritmu un dvēseles spēku. Mežs klusē mierīgs un ceļš ved ārā uz atbildes ceļu. Tas ir aicinājums ieklausīties sevī un doties tālāk.
Manas kājās slīkst dziļajos dubļos, bridot par drauga taku. Cik vēl ilgi jāiet? Cik liels ir šis purvs? Bez beigām un sākumā es sekoju viņam.
Stāv vējā ne līgodamies, bet brakšķam. Saknes izkaltušas, tomēr tā ir tikai lomu maiņa.
Nekas nav Beigas, nav arī Sākuma
Tie izauga, Šie nomira. Varbūt arī otrādāk.
Paula Svara (2006), “Spiediens”
Spiediena dunoņa, smacējošais gaiss pirms lietus. Mani ieskauj vēsa brīze, kas nes lietus dvešas. Retie stari, kas krēslaino lietus tumšumu apzeltī. Es esmu galvas sāpes pirms lietus un veco ļaužu ceļu nīdēšana. Manu esību jūt.
Aleksandra Ņikitina (2006), “Paslēpes”
Lapas čukst, krāsas tek… es esmu tas, kas palika pēc bērnu rotaļām lietū. Es paslēpos starp krāsu pilieniem un nerātnām līnijām. Mani nevar noķert ar skatienu, tikai ar sajūtu, kas uzpeld no dziļas atmiņas. Varbūt jūs jau esat mani redzējuši, vienkārši vēl to neesat sapratuši.
Gabriela Markus (2007), “100 ābeļu, 100 odu”
Ābeļu dārzs man pretī, Purvīša māja aiz muguras, bet odi — visur.
Zem plēves tie mazie ir salidojuši, pie krāsas gandrīz jau pielipuši. Kājām tik garām un trauslām, piesūkušies līdz pārplīšanai. Šis ābeļu dārzs ir pilns ar tiem, un mēs, tāds sarkans jo sarkans ķīselis no vakariņu saldā, esam kā uz bufetes izlikti. Drīz būs lietus, tas visu ņems un aizskalos.
Sāra Rubule (2009), “Starp tālēm”
Starp tālēm un patiesībām, starp nejēdzībām un morālēm, kur dzimst mūsu būtība un zūd viedokļu jēga..
Varbūt tur izplēn tas ko domājam un jūtam no sirds.
Atver acis, ieskaties, ieklausies kur svilpo domu vēji, kur tek iedvesmas avoti, varbūt tur slēpjās visas nogrimušās patiesības- noklusētas, nesaprastas.
Un varbūt, reizi pa reizēm, kad apmaldies, uzmeklē sevi tur kur viss reiz sācies.
Austra Sautiņa (2008), “Stallis”
Katrā manā plaisā mīt atmiņa.
Katrs ēnas zīmējums uz manis ir stāsts, kas nekad nepazuda, tikai apklusa.
Tur, kur reiz bija durvis, ieplūst siltums, un tas dejo gar sienām. Tā ir mana dziedināšana.
Zari ap mani nav sveši – viņi mani satur, sargā un klusi čuksta par bijušo.
Es esmu glezna, kas lēnām top nevis no krāsām, bet no atmiņām kas mani atkal padara dzīvu.
Helēna Migla (2006), “Laika liecinieks”
Raupja āda, dekorēta ar zaļām sūnām un
garas rokas, kuras sildās lapu cimdos.
Ik pa brīdim vējš atved sev līdzi trauksmi, es esmu spiesta atcerēties visu no jauna.
Mana atmiņa nekad nepieviļ,
jūtu, kā melnās skudras kutina manu miesu,
dzirdu, kā putni savā starpā čalo manos matos,
redzu, cik nebeidzami garš ir horizonts.
Es turu sevī noslēpumus tikpat dziļi kā vēsturi.
Dzīve nepārtraukti mainās, es tai līdzi — nezaudējot savas saknes, es augu, ļaujos un pielāgojos.
Manī nemitīgi plūst pasaules enerģija — tā ir neizbēgama. Tā atgādina, ka esmu daļa no kā vairāk, tā mani saviļņo, samezglo un atkal palaiž — atļauj elpot.
Autors: Rimants Jugans
Izstāde ir par brīvu pieejama apmeklētājiem no 12. jūlija Purvīša muzeja “Vecjauži” ainaviskajā vidē, un tai paralēli norisinās balsojums par Skatītāju simpātiju balvu. Savu balsi par savu favorītu vari atdot ŠEIT.
Galveno balvu nosaka profesionāla žūrija, savukārt laureātam piešķirtā balva 1000,- EUR, kā arī vietējās kopienas speciālbalva, ko sarūpēji veikals “Skorpions” 500,- EUR vērtība, paredzētas kultūras pieredzes gūšanai kādā no Eiropas Savienības valstīm.
Bez lieliem draugiem nav iespējami lieli darbi.
Īpašs Paldies Projekta atbalstītājiem un sadarbības partneriem:
Cēsu pilsētas pašvaldībai
Zaubes pamatskolai
AS Latvijas finieris”
“AkzoNobel”
Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”
“Ziedoņa muzejs”
SIA “Ziedoņa klase”
Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai
“Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma”
Veikalam “Skorpions”, īpaši Arnim Zvaigznem
A/S “Cesvaines piens”
SIA “Ezerkauliņi”
A/S “Balticovo”