Kur man doties, kur palikt? Kur ir mana vieta? Uguns saules stari mirgo, tie mani vēro, meklējot, kur apsēsties. Gaisu pārņem neticība, kad zaru gali vējā peras. Vai tie
lūzīs, vai spēs noturēt mani? Šī patiesā vieta – tajā ir jāpiederas, nevis jāiederas.

Es tapis ilgi, negribēju nākt.

Reiz biju košs, bet laiks lika nīkt.

Manas līnijas skaidras, kaut šķībs mans ceļš.

Krāsas ir izžuvušas, skumju pilns vējš.

Es ilgojos pēc savējiem, pēc tiem, ko mīlu,

Pēc mājām un sirdīm, kur atrast man silu.

Es vairs nebūšu viens, kad tikšu reiz skatīts,

Jo dzīvs kļūst tas, kurš ir pamanīts.

Koksne, laikam biju. Tagad? Tagad… īsti vairs neatminos. Nezinu, vai skaists esmu, vai neglīts, vai priecēju Tavu aci, vai lieku Tev saviebties. Vienīgais, ko redzu, kā Tavs skatiens aizpeld no manas kreisās puses līdz tāli tālākajam stūrim. Vēlētos zināt, kāpēc? Vienīgais mierinājums man
ir smaids, kas pavīd Tavā raibajā sejā, mēģinot izprast mani.

Zemes Mātes asinis plūst un dod elpu, dod spēku un
vaļu.

Viss aug, viss mirst, viss atstāj pēdas un nospiedumus. Es arī atstāšu savu tagadnes rēgu nāktonē
un turpināšu augt. Asins plūsma var beigties un izžūt, bet Zemes Māte patur daļu no mums visiem savā pēcnāves šūpulī.

Man šķiet ka mana mūžīgā miera azote būtu kāda pļava ar koku.

Purvs ir es, un es esmu purvs. Es esmu tas, kurš mājo meža iemītniekus. No vardēm, kuras man dzied skaistas melodijas vasaras vakaros, līdz gājputniem rīta stundā.

Esmu tas, kurš tur mieru un dabas ritmos lokās. Ievelku vaigus par biežajiem traucētājiem, tie nāk un iet. Tie iztraucē harmoniju un balansu, aizbaidot iemītniekus.

Turp.
Pūšot, es izdvešu miglu, lai aizbaidītu svešiniekus, līdzās pasargājot dabas bērnus un noturot mieru.

Pat sēžot ēnā, saules stari tevi sasniedz.
Apkart nav nevienas dvēseles, tikai tu un brīvība vējā.
Tas ir tikai sākums, visa vasara vēl priekšā.
Robežu neredz, un vai tā vispār pastāv?
Kamēr esi tik jauns, neuzdod sev liekus jautājumus.
Skaties, tur ir šūpoles!
Tad ejam un vienkārši šūposimies.

Nav ko durties pēc sulām
Nav ko rakņāt pa audiem
Nav ko lauzties par vietu
Pār tukšiem asinsvadiem

Miesa noslāpusi no iekšienes
Sausumā deg kā sārts
Izsvelmē balta kā krējums
Bet nav ļaunprātīgs dedzinātājs

Es esmu noteikts, bet arī nenoteikts. Es dzīvoju cilvēku iztēlē. Mani nevar noteikt, es vienmēr mainos. Katru reizi mani redz savādāk, jo pielāgojos cilvēka pieredzēm un
raksturam. Mans Mākslinieks vairs nezina, kādā formā
man vajadzētu būt. Arī es nezinu, kas man vajadzētu
būt…

Bērzu aizēnī, līdzās pļavas kupenām, mītu es. Nāc apmīļot mani – manas dzīves rievas un grumbas, un mīksto kažociņu. Dzer manu mūža ūdeni un liecies dusi. Tveries pie manis uz mirkli, lai gan mūžīgi tev sniegšu roku.

Es cerēju uz lapām, tad uz daili, tad neko. Es sev pavairoju trīs štātes kumodē, bet tik vienu uzvilku. Tā man bij ceturtā štāte, ko uzvilku. Nācās pielāgot manu piespraudīti
un puķu pušķi. Tad es varēju iet ārā no namiņa un vērot zilās tāles.

Brikšņos orķestris dun.
Neuztraucies, gan būs baudāmi –

Šeit bērziem tīk gaudot un kazām sist valsi, zālei, fonā maldoties, pacelt balsi.

Nāc šurp, iesim lūkot šo īpatnējo saimi, piedalīsies pats ciems, satiksi Tu īsto laimi – rietumi, austrumi – mutuļo tur knauši, dienvidi stārķiem un ziemeļi dzērvēm.

Epicentrā visam māja, tur maestro – spīgana, kas koriģē šo danci jestro. Vēlies remdēt slāpes? Nāc tik līdzi! Tik, ieraugot aku, lūdzu, nenotrīci…

Saule lēnām riet aiz kokiem. Ejot caur birzi, sāku sekot dzīvnieku pēdām, kas iemīcītas dubļos. Šīs pēdas ir svaigas. Sekojot tām, pēc kāda laika es paskatos uz augšu un ieraugu to. Spoži zviguļojam šī dvēseles stirna vēro mani. Nevar saprast, vai es atradu viņu, vai viņa gaidīja mani.

Es esmu tajā mirklī, kad pavasaris ir jau beidzies, bet vasara vēl nav sākusies, kad kastaņi zied un pirmie siltie saules stari iespīdas. Viss ir tik mierīgs un kluss, tikai vēja šalkas, bet tad kaut kur aiz paugura atskan bērnu maigie smiekli. “Tu skaiti” “nē tu” un viss paliek vēl siltāk “nu labi es skaitīšu, bet tu nepaslēpies pārāki labi, viens.” Kaut kas nozib aiz ziedošā koka un atkal iestājas klusums. “Trīsdesmit eju meklēt!” Pļava stiepjas gadu gadiem, bet aiz tuvā koka “es tevi atradu!”

Aug
Nodeg
Pieaug
Skan
Kustas
Čum un mudž
Haoss
Miers
Vizēt, vizēt, vizēt

Mežs. Meža dziļums, tas velk uz nezināmo, kuru gribas atklāt. Manas acis tevi vēro visos stūros, jo esi svešinieks, kurš ieklīdis manā mežā. Tu esi aizbiedējis būtnes, kuras paslēpās tevis dēļ. Savukārt tava ziņkārība tevi neapstāj ieiet šī meža dziļumos….

Gribēju tik palikt — palikt mākonim. Nekas cits, bet mākonis.
Palikt mākonim.
Atceros, kas biju, atceros, kas šķita par savu. Bēgoša upe, kas dzina sevi pāri horizonta kauliem.
Biju tīkls. Kādam viltīgam klejotājam, kas mani auda katrā aizēnā.
Pirms tam biju zarainis. Vijos, čīkstēju, slāpu.
Biju daudz. Biju viss, bet tik uz īsu brīdi. Bet mākoņa miesa — tā man savēja.
Tā man — mūžīga.
Tikai ļaujiet man būt mākonim.
Tikai būt.

Vējš glāsta plecus. Saule karsē galvu. Putni čivina. Es raugos uz miglainajiem laukiem, nezinādama par to, kas sekos. Caur manām koši zaļajām lapām vijas nezināms satraukums, bet es tajā vāļājos kā priecīgs kucēns. To, kas man lemts, pieņemšu atvērtām rokām.

Manas krāsas tika sajauktas ātri, bet tomēr viņa ieelpoja manī savas jūtas, iedvesmu un savu mīļāko mūziku – vārdu sakot, dzīvi. Es esmu debesis, kas mirdz zilumā –
mani veido viļņi un gaismas ritmi. Es esmu ābele, kuras zari vijas un savijas kopā, bet lapas viņa aplūkoja no dažādām pusēm. Es stāvu uz nogāzes un priecājos gan
par siltu sauli, gan par aukstu lietu. Manī ir arī cilvēku dzīve – uz paugura slejas mājiņa ar savu nozīmi, mērķi un piederību. Es esmu šeit, un es turpinu stāstu, kas bija, ir un vienmēr būs.

Aleja, kas tevi sagaida, tagad un vienmēr. Varu tevi aizvest mājās. Pavadīt un dot izvēli paslēpties ēnās vai priecāties siltajos saules staros. Neskatoties, ka esmu tapusi cilvēka

rokām, esmu pilnīga savā mijiedarbībā ar dabu. Kas būs un kas mani sagaidīs, nav zināms, tomēr vienmēr būšu šeit – Vecjaužos.

Manī ir klusums, miers. Tajā pašā laikā manī mīt dzīvība un kustība, kur vējš maigi skrien man cauri. Mans mērķis nav provocēt vai nomākt, bet gan aicināt apstāties un ieklausīties dabā. Es esmu kā stāsts jeb pasaka, kas atspoguļo dabas skaistumu un tās mainīgo ritmu. Pasaulē, kur notiek tik daudz, es esmu tas brīdis, kur var apstāties un ievilkt elpu. Es vēlos atgādināt, cik būtiski ir šie mierpilnie brīži, kuros iespējams apklusināt savas domas un sajust sevī vieglumu.

Šeit debesis liesmo, neskaties, acis izvārīsi. Uguns manī nav tikai gaisma, tā ir vardarbība, fiksi aprij horizontu un izdedzina klusumu, pēc tā nāks pelni un miers. Zeme zem manis vēl elpo, bet katra plaisa debesīs to smacē. Es nesu sevī pasauli, kas sabrūk skaisti un nežēlīgi vienlaikus. Kad pēdējā dzirksts izdzisīs, pat vējš baidīsies nosaukt mani vārdā.

Ja es būtu mana glezna, es klusētu. Esmu savā pasaulē, neredzu un nedzirdu neko apkārt. Purvīša “pelēkais rāmis” iekadrē to brīdi, kad nav, ko teikt, taču emocijas plūst. Esmu dabā, taču nedzirdu putnu čivināšanu. Māksla ievelk mani klusuma pasaulē.

Zinu, ka paralēles nekrustojas,
Bet ļauj man ieskatīties logā.
Tur smeldze par mājām nosēžas,
Tur lapotne dziedē un zibšņi gruzdo.
Ļauj man atstāt tavas paralēles,
Un atrast perpendikulu.

Stiebrot, pluinīt, plaukt
Pacelties un aizlidot
Planēt gaisā bezsvarā un
Prieku plūkt
Tad izkaisīt
Zeme smaržo mitrumā
Noliec plaukstu uz tās
Skrien gar acīm –
Balti spīdumi

Es stāstu par vecu ābeli, kas daudzus gadus ir stāvējusi pie mājas un redzējusi dažādus dzīves mirkļus. Manī ir saglabāts īsts skats no dzīves, tāds, kāds tas bija konkrētajā brīdī. Īpaša uzmanība pievērsta saules gaismai, lai attēlotu to košu, siltu un dzīvīgu. Zaļie toņi rada vasarīgu noskaņu, mieru un harmoniju ar dabu. Es glabāju atmiņas par laiku, vietu un gadiem, kas ir pagājuši zem ābeles zariem. Katrs mans elements stāsta par dabas skaistumu un tās spēju saglabāt atmiņas.

Bērns pasauli redz savādāk nekā pieaugušais. Vecam cilvēkam tā ir pelēka un bezkrāsaina, bērnam – koša un aizraujoša. Bērna acis velk mazās kājas nezināmajā ar prieku, ne bailēm. Katrs stūrītis ir uzmanības vērts. Katrs piedzīvojums – neatkārtojams un īpašs.

Es no tālienes vēroju šo krāšņo mūsu zemi. Lidoju no pļavas pļavā, no meža mežā un apbrīnoju. Apbrīnoju šos skaistos zaļos toņus, ezera ūdens virsmu, kas rāda tik manu atspulgu vien, purva sarkanbrūnajā masā noslīkušu zābaku. Zaļās ainavas masā iespīd mājas jumts, kas draudzīgi aicina to apciemot, un tas ir mūsu, bet cik ilgi?