Vilhelma Purvīša vectēvs Jēkabs 19.gs. septiņdesmitajos gados sāk iekopt dārzu pie Jaužu mājām. Viņš aicina mazo Vilhelmu palīdzēt darbos un ierāda vietu, kurā jaunais dārznieks pats var eksperimentēt ar augļu koku stādīšanu un potēšanu.

Mājinieki atceras: “Ar lielu aizrutību zēns palīdzēja vectēvam stādīt dārzu, ierīkoja augļu koku skolu, iemācījās pārpotēt ābeles un bumbieres. Redzēdami zēna intresesi par dārza veidošanu, mājinieki viņam atdalīja nelielu dārza stūri, kur pašam darboties kā dārzniekam, un Vilhelms tur sāka audzēt dažādu šķirņu kokus.”

“Dārzā iestādītas tradicionālās Latvijas vasaras ābolu šķirnes – cukurīši un baltie dzidrie, kā arī ziemas un rudens šķirnes, kuru stādus visticamāk latviešu zemnieki ir ieguvuši no Jaunpils muižnieka” – skaidro Bulduru dārzkopības skolas pasniedzēji.

Dārzs ir cienījami pārdzīvojis revolūcijas, karus, padomju okupāciju un turpina priecēt ik pavasari ar ziedošiem kokiem un ik vasaru un rudeni ar garšīgiem āboliem.

Bulduru Dārzkopības vidusskolas speciālistu vadībā, 2024.gada pavasarī sirmais ābeļdārzs tiks profesionāli sakopts. Pavasara Kūltūrtalkās paplašināsim dārzu, iestādot jaunas ābales, lai tas turpinātu priecēt muzeja brīvdabas pamatekspozīcijas apmeklētājus.

Īpaši apmeklētājus gaidām maija otrajā pusē, kad dārzs ir ziedonī! Kā arī vasarā, kad pirmie āboli – “cukurīši” ir īpaši saldi un gardi, savukārt, rudenī viesus varam sagaidīt ar ābolu rausi un liepziedu tēju, kura ievākta turpat dārza malā no vēsturiskajām liepām.