Šlēsvigas valsts muzejs Vācijā.

Bažījos sirdī, kā mūs uzņems? Otrā pasaules kara sekas nav tas jaukākais temats sarunām draudzīgā atmosfērā pie rīta kafijas. Tomēr apņemamies būt empātiski.
Muzeja vadītājs Karstens (Carsten Fleischhauer) sirsnīgi uzņem, jau pirmajā teikumā ir gatavs sniegt visa veida atbalstu “Purvīša misijai”. Viņš ir bijis Rīgā, arī mākslas muzejā, saprot Purvīša lielumu, kā arī Latvijas traģēdiju, zaudējot kultūras vērtības.

Šis muzejs reģionālā līmenī ir apkopojis Hinriha Lozes (Hinrich Lohse), kas savulaik bijis arī Šlēsvigas – Holšteinas vadītājs, darbošanās kultūras mantojumu.

Purvīši viņiem tomēr nav, lai arī trimdas presē bijis lasāms, ka Lozes kunga muižā ap 1945.gadu, redzēti gan Purvīši, gan Rozentāli, kā arī Benjamiņu mēbeles, kā kara laupījums. Kur pazudis? Pēdas ved Britu virzienā.
Mums par laimi, viena izcila Latvijas mākslinieka glezna esot krājumā no Rīgas, kura datēta ar 1942.gadu.
Dodamies uz krājuma telpām. Sirds dreb.
No aizmirstības, gandrīz astoņdesmit gadu ieslodzījuma, saules gaismu beidzot ierauga “Latviešu meitene”. Jānis Roberts Tīlbergs(1880-1972/pārsvarā gleznojis portetus).
Redzam to kā zīmi: “kas meklē, tas atrod”.

 

Stāstu gatavoju Žanete Grende.
Gleznu stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.

“Latviešu meitene”