2022. gada 3. martā Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” saņēma dāvanu. Neparastu dāvanu – ainavista Vilhelma Purvīša dzimtas mājas, ar novēlējumu radīt izcilajam gleznotājam muzeju. Zīmīgi, ka šis dāvinājums notika Meistara 150. dzimšanas dienā. Togad, vien mazliet vēlāk, Purvīša darbu izstāde Latvijas Nacionāclajā mākslas muzejā kļūs par visvairāk apmeklēto izstādi pēdējo desmitgažu laikā. Protams, jebkuram mākslas baudītājam uzreiz prātā nāk Purvīša pārsteidzošās gleznas, savukārt mums – fonda “Viegli” dalībniekiem – visvairāk interesē cilvēks Purvītis. Kāds viņš bija, kā redzēja šo pasauli un kādas bija viņa personības šķautnes. Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par Vilhelmu Purvīti, nolemjam doties ekspedīcijās, meklējot arhīvos un senos pierakstos pašus pirmsākumus – kāda bija Purvīšu dzimta, pirms tajā ieradās Vilhelms.
Mūsu pirmās ekspedīcijas Jaunpiebalgā galvenais uzdevums ir atgriezties 1842. gadā, kad Made un Pēteris Purvīši pēc strīda ar hernhūtiešiem Jurģos atstāj savas Tirznieku mājas, lai dotos uz Jaunpili, šodien – Zaubi. Tieši tur – “Vecjaužu” mājās – top Vilhelma “Purvīša muzejs”. Ekspedīcijas sākumā mēs nenojautām, ka tā kļūs par savdabīgu “izlaušanās istabu” – ar dziļu pļavu brišanu, meklējot hernhūtiešu saieta namu, orientieristu stilā atrodot iespējamo Purvīšu dzimtas māju drupas un līšanu laukā pa aizslēgtas vidusskolas pirmā stāva logu. Papildus tam – hernhūtiešu garu dusmas par noslēpumu atklāšanu. Bet – par visu pēc kārtas.
Ekspedīcijā dodamies piecu cilvēku sastāvā: pētnieces Janīna un Elīna Kursītes, Žanete un Ants Grendes, kā arī es – “Radiožurnāla” redaktors. Ceļš uz Jaunpiebalgu ved caur Alūksni un “Ernsta Glika bībeles muzeju”, jo tur šodien dzīvo un strādā vēsturnieks Jānis Polis. Viņš ir caur un caurēm piebaldzēns, tāpēc zina ieviest skaidrību par atšķirībām starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu. Izrādās, hernhūtiešu aktīvās rosības dēļ Vecpiebalga izglītības līmenī reiz esot pārspējusi Jaunpiebalgu par veselu paaudzi. Bet aizstāvībai jāsaka, ka jaunpiebaldzēni allaž bijuši ideālisti un sapņotāji – braukuši pasaulē laimi meklēt un atgriezušies ar modernām vēsmām (brāļi Kaudzītes tam ir gana spilgts piemērs). Turpretī vecpiebaldzēni tiktāl izskolojušies, ka intelektam kļuvis par šauru – liels vairums topošo uzņēmēju, skolotāju un viedokļu līderu devušies laimes meklējumos uz Rīgu, lai atpakaļ Vecpiebalgā vairs neatgrieztos. “Liela uguns pati sevi dzēš,” teiktu Šekspīrs.
Hernhūtieši, neapšaubāmi, devuši milzīgu artavu latviešu skološanā, bet, gluži kā ar visām pārmērībām, kļuvuši pārlieku intensīvi, tāpēc nonākuši pretrunās ar baznīcu (tolaik lielākā daļa mācītāju bija vācbaltieši) un vietējo iedzīvotāju izvēlēm. Tā 1824. gadā Purvīšu Pēteris no Jaunpiebalgas Tirznieku mājām nokļūst konflikta krustugunīs starp diviem dzirnakmeņiem: hernhūtiešu kustību un mācītāju Kēlbrantu. Tie pirmie apsūdz to otro teju divdesmit pārkāpumos, kas pēc izmeklēšanas apstiprinājumu tomēr negūst. Toties mācītāja aizstāvēšana Purvīšiem maksā dārgi: milzīgā naida dēļ viņi – deviņu bērnu ģimene – atstāj savas mājas un dodas nezināmajā.
Šādu vēstures liecību atrodam Jaunpiebalgas vidusskolas arhīvā, ko rūpīgi sagrupējusi Vēsma Johansone. Absolūtas nejaušības rezultātā, atrodam tieši to kladi, kurā pārrakstītas baznīcas grāmatas un atveram tieši vietā, kurā vēstīts par Pētera Purvīša aizbraukšanu no Jaunpiebalgas. Esam ieguvuši vērtīgus materiālus par 200 gadu seniem notikumiem, kas vēlāk sāks veidot grūti atšķetināmu, tomēr ticamu pavedienu. Pavediena otru galu mēs uziesim trešajā ekspedīcijā Zaubē. Vai tā ir sakritība, ka tobrīd, kad Purvīši mēro ceļu no Jaunpiebalgas šķietami nezināmā virzienā, Zaubē kalpojošā mācītāja sieva nāk no… Jaunpiebalgas? Kas viņa ir? Mēs turpinām maziem solīšiem un nākamajā ekspedīcijā meklēsim Vilhelma tēvu. Rēzeknē.
Stāstu gatavoja Jānis Holšteins-Upmanis.
Ekspedīcijas stāsti tiek veidoti pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.
