Ir vairāk nekā skaidrs, ka 1842. gadā Zaube izskatījās krietni citādi nekā šodien. Sākot jau ar to, ka toreiz šīs vietas vārds bija Jaunpils. Vēl senākos laikos – Jurgenburga. Bet ir viena iezīme, kas vieno šos dažādos laika lokus, – tie ir uzņēmīgi un strādīgi vietējie iedzīvotāji. Jau 18. gadsimta sākumā Jaunpils ainavas piefiksējis Johans Kristofs Broce, savu – teiksim moderni – ikonisko darbu “Latvieši” rakstījis Garlībs Merķelis, Jaunpils muižā notikusi aktīva rosība un mācības. Pilsētas centrā vēl joprojām turējās Livonijas laika pils drupas un pils parks. Un turas vēl joprojām. Šādā – rosīgā, apgaismības skartā Jaunpilī ierodas Pēteris un Anna Purvīši. Un viņu deviņi bērni. Starp tiem – vecākais dēls Jēkabs. Vilhelma Purvīša vectēvs.

Ekspedīcijā Jaunpiebalgā uzgājām kādu pavedienu, kas šķietami palīdzēja izprast Purvīšu trajektoriju – no tiem laikiem tālās Jaunpiebalgas mērot ceļu uz Jaunpili bija vesela avantūra. Toreiz atklājām, ka Jaunpils baznīckunga sieva arī esot nākusi no Jaunpiebalgas, un tas šķita visai loģisks izskaidrojums. Bet, turpinot pētīt šīs baznīckundzes CV, atklājas, ka tā ir Šarlote Magdalēna Vilhelmīne Fēhre – Vecpiebalgas mācītāja Šīlinga meita, kura apprecējusi Jaunpils mācītāju Fēhri. Kontekstam – Vecpiebalgas mācītājs Šīlings bija Jaunpiebalgas mācītāja Kēlbranta kolēģis. Kēlbrants faktiski bija galvenais iemesls Purvīšu konfliktam ar hernhūtiešiem. Iespējams, apmaiņā pret Purvīšu nostāšanos mācītāja pusē, Kēlbrants “caur galiem” ir uzzinājis, ka tieši Jaunpils vārds jāievada “navigācijas iekārtā”, un tur kāds viņus sagaidīs. Sagaida arī. Un, ņemot vērā Purvīšu dzimtas turpmāko draudzēšanos ar vācbaltiešiem un vāciešiem vairākās paaudzēs, rodas pamatots jautājums – kādēļ? Vilhelma draudzība ar vāciešiem ne vienmēr nesa labvēlību un viennozīmīgu sabiedrības atbalstu.

Meklējot Purvīša pamatskolas iespējamo atrašanās vietu, satiekam gan bijušo Zaubes baznīcas draudzes vadītāju Ojāru Bīriņu, gan ieejam Zaubes bibliotēkā pie vadītājas Tamāras Miķelsones un kopā ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieci Kristīni Gertneri-Celmu uzklausām vairākus vietējo iedzīvotāju stāstus. Katra redzējums uz vēsturi, protams, ir personisks un subjektīvs, jo lielākoties zaubēnieši apdzīvo šo teritoriju vairāku paaudžu ilgumā. Katras mājsaimniecības stāsts atklāj gan zaudēto (jo īpaši karu laikā), gan atkal atgūto. Un Zaubes aktīvākie iedzīvotāji turpina strādāt – tas ir viņu gēnos.

Tostarp viņi kādu vakaru mums palīdz identificēt privātmāju, kuras pagalmā esot atrodams akmens, uz kura Garlībs Merķelis rakstījis “Latviešus”. Vārdu pa vārdam, darbu pēc darba, akmens nu ir izrakts un novietots pagaidu glabāšanā Annas muižā – vietā, kur patiešām Garlībs Merķelis savulaik mitis un strādājis.

Tikmēr arī Purvīšu dzimta Zaubē laika gaitā iesakņojusies – kapos uzejams skaisti kopts un plašs Purvīšu dzimtas atdusas ansamblis. Pēc ilgiem meklējumiem atrodam arī Purvīša pamatskolas atrašanās vietu, bet tā nav nedz sakopta, nedz rosīga – pāri palikušas vien ļoti nosacītas aprises un drupas. Toties – līdz ar pamatskolas atrašanās vietu esam ieguvuši arī aptuvenu nojausmu par ceļu, ko jaunais Vilhelms mērojis, iedams uz skolu. Iespējams, tieši šīs pa ceļam redzētās ainavas atstājušas nospiedumu jaunā mākslinieka dabas uztverē.