2022. gada 3. martā par vilhelma Purvīša (1872–1945) dzimtās mājas vecjauži pārvaldniekiem kļuva Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” komanda. Mājas iepriekšējā īpašniece – Nīderlandes pilsone Margrēta Lestrādena – pēc 25 gadus ilgiem centieniem izveidot Purvīša muzeju, nolēma «stafetes kociņu» nodot fondam viegli, kas savu varēšanu spilgti apliecinājis, radot imanta ziedoņa muzeju murjāņos. Kā runāt par Purvīti arhitektūrā, kā viņu ieraudzīt mūsdienu ainavā? Par to saruna ar fonda “Viegli” pārstāvjiem Žaneti un Antu Grendēm un Purvīša muzeja topošo ēku kompleksa arhitektu Andri Kronbergu. 

Jānis Holšteins-Upmanis: Ko Imanta Ziedoņa fondam “Viegli” nozīmē pārņemt pārvaldījumā Vilhelma Purvīša dzimtās mājas?

Žanete Grende: Pusotru gadu domājām. Vaicājām fondam “Viegli”, vai esam spējīgi iet vēl tālāk – desmit, divdesmit gadus. Kad bija jālemj, vai pieņemt šo dāvinājumu, nonācām līdz šauram, pragmatiskam un vienkāršam jautājumam – ko būtu darījis Imants Ziedonis. Atbilde bija skaidra: Imants uzskatīja, ka Latvijai ir svarīgi lielie cilvēki, un Purvītis neapšaubāmi ir viens no dižgariem. Ziedonis noteikti būtu glābis, veidojis Purvīša muzeju vietā, kur viņš pieredzējis šo unikālo ainavu. Otra lieta – Imants Murjāņos vēlējās starptautisku radošuma centru, bet tur fiziski tam nav vietas. Līdz ar to nonācām līdz lēmumam par muzeju Purvītim un starptautisku radošuma centru Imantam.

Ants Grende: Es teiktu tā – ir jāuztur sevi formā, lai varētu līdz 120 gadu vecumam piepildīt visus sapņus. Caur joku, bet zināmā mērā tā ir apņēmība.

Žanete: Ir kāds traģikomisks stāsts par Purvīša muzeju. Ir 1942. gads, vācu okupācija, Purvītis izstādījis savas labākās gleznas un nodomājis tās dāvināt Rīgas pilsētai, lai izveidotu «Purvīša galeriju». Bet 1944. gadā gleznas izved uz Vāciju. Beidzas karš, un Padomju vara nāk kopā lemt, kādi muzeji būtu nepieciešami. Īpaša komisija ap 1948.–1950. gadu sasēžas un ļoti grib, lai muzejs būtu Purvītim. Bet viņam nevar veidot muzeju, jo viņš ir devies trimdā un tur nomiris. Līdz ar to tiek nolemts veidot muzeju Janim Rozentālam. Ir 1952. gads, Purvīša audzēknis Andrejs Šulcs nospriež, ka Vecjaužos jāveido Purvīša muzejs. Bet apstākļi nesakrīt. Tad 1972. gadā, kad Purvītim ir 100, atkal tiek domāts par muzeju Purvītim – Vecjaužos top pirmā ekspozīcija, kas tur redzama vēl šodien. Bet kaut kas atkal «nesakrīt». 1991. gadā Ogres novads izdod rīkojumu veidot muzeju – nozīmē cilvēku, nozīmē naudu. Bet – atkal nav. 1995. gadā Margrēta nopērk šo māju un 25 gadus veido muzeju Purvītim. Un tad viņa māju uzdāvina fondam “Viegli”, un muzeju veidojam mēs. Un mūsu saruna notiek traģikomiskā laikā, kad Latvijas valdība nolēmusi eksperimentēt ar muzejiem, radot «jaunu finansējuma sistēmu». Beidzas ar to, ka Valsts Kultūrkapitāla fonds Purvīša muzejam nepiešķir nekādu finansējumu. Mēs te sēžam ar nulles budžetu, bet viņi nezina, ka mums ir ziedoniskais «tik un tā» spēks – mēs ejam uz priekšu un visus sapņus realizēsim. Māja šobrīd ir sakopta, ir izstāde, cilvēki brauc, viņiem interesē.

Jānis: Žanete, kā tu izlēmi muzeja ēku projektēšanai piesaistīt Andri Kronbergu? 

Žanete: Man jāatsaucas uz tiem laikiem, kad biju kultūras ministre un man bija brīnišķīgs padomnieks Jānis Dripe. Viņš mani iepazīstināja ar Andri Kronbergu. Andris ir viens no tiem cilvēkiem, kuram vienkārši ir gods sēdēt blakus un runāt. Un man patīk viņa miers un tālredzība, kas ir pilnīgi atšķirīga no manas «ņemšanās». Viņš ir pilnīgs mans pretmets, tāpat kā mans vīrs. Man vajadzīgi tādi dzīves stabilizētāji, kuri spēj ielikt tādas fundamentālas lietas. Ja Vilhelms Purvītis ir Latvijas kultūras kanonā, tad skaidrs, ka vienīgais arhitekts , kurš var ķerties klāt, tā loģiski domājot, ir arī Latvijas kultūras kanonā esošais Andris Kronbergs. 

Jānis: Andri, viena lieta ir Žanetes aicinājums, bet otra – paša atziņa «jā, es vēlos ar Purvīti strādāt». 

Andris Kronbergs: Tas ir liels izaicinājums, varētu pat teikt – pagodinājums. Purvītis tomēr ir kaut kas neparasts un īpašs. Tas, kā viņš ietekmējis mūsu glezniecības kultūru, ir nozīmīgi. Viņa izteiksme, simbolisms un viss, ko viņš darījis, ir kaut kas unikāls. Un es tādā veidā varu viņam pietuvināties. Jūs pietuvināties ar saviem sapņiem. Man šī pietuvināšanās bija pārsteigums un arī izaicinājums. Ķeroties pie šāda projekta, ir grūti rast atbildes, jo tas ir tāpat kā satikt Raimondu Paulu – viņš ir tik liels. Vai kā satikt Birkertu. Viņš ir tik liels, ka, no vienas puses, ar viņu ir viegli, bet, no otras puses, ir grūti. Ir vajadzīga liela izpratne, lai neuztaisītu kaut ko tādu, kas neatbilst vai neiekļaujas tajā lielumā. Tas ir tāpat, kā jūs spriedāt – vai to vispār uzņemties. Vai to var izpildīt? Vai tas ir izdarāms? Un tad, zīmējot plānus tam lielajam sapnim, rodas daudz jautājumu. Bet kur ir atbildes? Vai tās ir vidē, dabā? Vēsturē? Bildēs, ko viņš zīmējis? Ir jāmeklē visur, kur var atrast atbildes. Laikam jau konteksts plašā nozīmē arī kaut ko galu galā pasaka priekšā. Gribu piebilst, ka runa nav tikai par mani, šo vīziju izstrādājām kopā ar «ARHIS arhitektiem» Andi Alksniņu un Mārtiņu Ziemani. 

Jānis: Nacionālo bibliotēku cēlām 26 gadus, kas ir ļoti ilgi. Kas mums vainas? Mums jānobriest lieliem projektiem? 

Andris: Domāju, ir jānobriest. Daudzas lietas vienkārši nevar tā uzreiz notikt. Cilvēki nav gatavi. Viņi uzreiz nesaprot, par ko ir runa. Daži ir izdomājuši, sapratuši, bet lielākā daļa vēl ne. Un tur nepieciešams laiks, tomēr 25 gadi ir par ilgu – tas nav loģiski. Bet 10 gadi – tas ir tikai un vienīgi normāli. Ir jāsasilda un jā nobriedina domas, un tas prasa laiku. Jācer, ka laika pietiks un mēs kaut ko uztaisīsim.  

Jānis: Vai tev un jūsu arhitektu grupai Purvītis ir sagādājis arī kādu pārsteigumu? 

Andris: Pārsteigumu? Nezinu, vai gluži pārsteigumu, bet, iespējams, nedaudz citādu skatu. Vismaz man ir tā, ka dzīvoju sajūtu pasaulē. Mana izpratne par Purvīti līdz šim nebija analītiska. Es zināju, atpazinu, šķietami arī sapratu Purvīti. Vismaz man šķita, ka saprotu. Es viņu pat varbūt mīlu kā gleznotāju, kurš izcili gleznojis mūsu dabu un ieraudzījis to tā, kā nav ieraudzījuši citi. Bet tas ir sajūtu līmenī. Tagad, kad uzdevums nāk tuvāk, jāmeklē atbildes, iemesls kaut ko darīt, tu tajā bildē sāc skatīties mazliet citādi. Kas tad tur galu galā ir uzzīmēts? Kas ir galvenais? Gaisma? Ūdens atspulgs? Bērzi? Kas ir tie elementi, kuri tevi suģestē? Tu sāc skatīties uz formām, krāsām un ieraugi ko daudz vairāk. Un tad rodas visādas mistiskas lietas – pēkšņi pamani lāmu. Esmu tūkstošreiz redzējis to gleznu, bet tikai tagad pamanu to formu, to, cik nozīmīga tā ir. Un cik daudzās gleznās tās lāmas ir! Konteksts konkretizējas – tas vairs nav tik miglains un sensuāls, tam parādās konkrētas aprises. Vecjaužu projekts risināts, saglabājot to, kas tur jau ir, bet vienlaikus tas ir ļoti laikmetīgs. Kā kultūras mantojums sasaucas ar šodienas un nākotnes redzējumu? 

Andris: Mūsu šā brīža izpratne par kultūras mantojuma saglabāšanu un attīstību balstās vienkāršā lietā – tas, kas ir patiešām autentisks, saglabājies un patiess, tas jāsaglabā, jārestaurē. Bet tas, kas nav saglabājies, tas nav jāreplicē vai jāatdarina. Tā vietā mēs varam izmantot tehnoloģijas, izpratni, estētiku un visu to, kas mums šodien pieder un ko varam lietot. Piemēram, ko darīt ar zirgu staļļa mūri un jumtu? Taisīt milzīgu, proporcijās smagnēju jumtu kā vecos laikos? Tas nav aktuāli. Jūs taču nevedīsiet tur sienu zirgiem, vai ne? Mums jādomā cits veids, kā to funkcionalitāti, nesagraujot palikušos mūrus, attīstīt tālāk. Kā saglabāt pagalma kompozīciju un atjaunot tādos pašos vai līdzīgos apjomos, netaisot precīzu kopiju. Lai tie pagalma ķermeņi atdzimtu atpakaļ. Tas vairs nebūs ģimenes pagalms, bet sabiedriska vieta. Un tur vairs neganīsies cūkas un pīles. Te mēs sanāksim kopā un dziedāsim, domāsim, runāsim un kopsim mūsu garīgo saimniecību. Tas allaž ir grūts jautājums – cik daudz jaunā drīkst pieļaut un cik daudz saglabāt veco.  

Jānis: Pagalma plāns man asociējas ar Japānu. Vai minu pareizi? 

Andris: Tas ir meklējums kā neaiziet uz smagnējumu, kā var izveidot kaut ko vieglu un parādītu, ka tas radīts šodien un nav 200 gadus vecs. Mums vajag jaunu, mūsdienīgu dzīvi – atvērtu, caurredzamu un svaigu. 

Jānis: Bet tava lāma? (plānotā muzeja konferenču telpa 11 m virs dīķa – red. pieb.)  

Andris: Kas ir zīmīgi – šis elements būs interpretējams citādi nekā vēsturiskās Purvīšu sētas telpiskā rekonstrukcija, jo lāma nav uz zemes. Tam elementam ir lidojums – neparas tais lidojošais, kam «jāparauj» visi līdzi.

Jānis: Kas interesanti, Ineša ezers taču arī lido ja. Un Purvīšu dzimta aizsākusies Jaun piebalgā. Tātad ar visu ezeru Purvīši ir atlidojuši uz Zaubi.

Andris: Nuja.  

Jānis: Kā tika izvēlēti lāmas ģeopunkti, uz ko tā balstās?  

Andris: Tie ir visas šīs teritorijas ģeodēziskie reljefa punkti – Vecjaužu augstākie un zemākie punkti, kas pēc tam salikti vienā plaknē un sa vienoti ar līnijām. Tas izveido tādu kā Vecjaužu teritorijas topogrāfiju attēlojošu mikromodeli. Krustpunktos ir novietoti balsti – stabi. Te viss darbojas kopā dažādās sistēmās, piemēram, vietas konteksta modelis, kas radījis ģeometriju un struktūras zīmējumu, un kons truktīvā loģika – nesošās sijas un balstu stabi. Tajā pašā laikā katrs stabs ir mazliet citāds – ir trīs dažādi veidi, lai uzsvērtu veidojuma organisko dabu un lai labāk «ierakstītos» dabā.  

Jānis: Vai iespaidu uz arhitektūru atstāj arī tas, ka Purvīša muzejs atrodas Zaubē (mums pat ir teikuši – nekurienes vidū)?  

Andris: Nezinu. Protams, ir liela atšķirība, vai tu kaut ko projektē dabiskā vidē, kur nav piesātinājumu, vai, piemēram, pilsētas centrā. Tās ir lielas atšķirības, jo konteksts un nosacījumi ir pilnīgi atšķirīgi. Jautājums ir arī par mērķi, kāpēc kaut ko darām. Piemēram, pilsētas centrā kaut ko dari viena iemesla dēļ, bet dabiskā vidē vai tādā situācijā kā muzejs ir pilnīgi citi uzdevumi. Par Vecjaužiem runājot, viens no iemesliem ir izveidot muzeju vēsturiski nozīmīgā vietā, bet vienlaikus radīt aizraujošu piedzīvojumu, ne parastu telpu vai objektu, kas varētu iedvesmot un piesaistīt interesi. Ja tas izdodas pietiekami citāds, neparasts un labi funkcionējošs, tad varētu piesaistīt cilvēkus no tuvienes un tālienes, pilnībā izmainot vietu. Tādus objektus mēdz saukt arī par enkurobjektiem. 

Žanete: Es to varētu komentēt no filozofiskās puses. Ja mums būs pietiekoši daudz gudru politiķu un paveiksies ģeopolitiski, tad tuvā kajā laikā Rīga izveidosies par Ziemeļu metropoli. Saulkrasti, Sigulda, Ogre, Jelgava, Tu kums – tā būs Lielrīga, kurā apgrozīsies 70% no visas Latvijas ekonomikas. Un, ja paskatāmies uz šo metropoli ar brīnišķīgu Rail Baltic līniju, tad Vecjauži no tās ir tikai 50 kilometru attālumā. Un brīnišķīga arhitektūra piesaista apmeklētājus, un veidojas ekonomiskā bāze pilsētai. Es neredzu Zaubi kā nekurieni – tie ir 50 kilometri no metropoles, uz kurieni cilvēki grib braukt jaunradīt.  

Ants: Pilsētnieks runā – nekurienes vidus, lauki. Es teiktu – spītīgi parādīt, ka sakoptībai nav robežu. Vizuālais tēls neatkarīgi no atrašanās vietas ir būtiskākais. Ja redzi vidi, ko veidojam, tas rada pārliecību, ka šī nav nekuriene, bet centrs. 

Jānis: Un vietai ir liela loma Purvīša muzeja nā kotnē, jo Rīgas centrā muzejs būtu pilnīgi citāds un ar citu arhitektonisko vīziju.

Žanete: Purvīša muzejam vispār ir trīs sadaļas. Viena ir 5 kilometrus no Zaubes – Purvīša dzimtās mājas ar brīnišķīgu arhitektūru, kas pat tiem, kuri apciemos muzeju, nezinot neko par Vilhelmu Purvīti, būs skaista pieredze. Otra daļa ir krājums un pētniecība – Sporta ielā 2. Krājums veidojas lēni, soli pa solim. Un mums ir sapnis par Vācijā pazudušo Purvīša gleznu atrašanu un gleznu galeriju Arkādija parkā – tur, kur to vēlējās izveidot pats Vilhelms. Bet, par Zaubi runājot, te ir ļoti spēcīga vietējā kopiena, kas ļoti attīstās. Kopumā ņemot, veidojas vieta, par kuru zinās visa Latvija.

Ants: Vilhelms Zaubē dzīvoja zēna gados un apmeklēja skolu. Esmu pārliecināts, ka ceļā veiktajos 9 kilometrus uz skolu un no tās viņš smēlās iedvesmu apkārtējā ainavā. Zaube ir pelnījusi, ka to izkopj. Iespējams, cauri Zaubei plūstošā Bērzupe ir iedvesmojusi viņu vēlāk pievērsties līdzīgu upīšu gleznošanai. Ceļš Vecjauži –Zaube ir cienījams ar to, ka mazais puišelis vēlāk radījis lielas gleznas.

Žanete: No drošiem avotiem zinām, ka gleznu Maestoso Purvītis radījis, iedvesmojoties no Zaubes. Un tas ir muzeja uzdevums – meklēt un atrast arī šīs iedvesmas. 

Jānis: Ant, tu esi atbildīgs par Vecjaužu ainavas izkopšanu. Tev pašam, protams, ir savas «lāmas» un vīzija. Kas tevi motivē kopt ainavu, kas šajā vietā arī ir kultūras mantojums?  

Ants: Jāatzīst, ka iedvesmojos no Purvīša. Arī viņa gleznās kompozīcija ir apzināti veidota, jaunradīta. Sākumā pētīju vecās kartes, fotogrāfijas, arhīvus un mēģināju saprast, iedomāties, vizualizēt, kā izskatās konkrēta vecuma koki un kurus no tiem varētu būt redzējis Vilhelms. Ja runājam līdzībās ar Andri – vecie koki arī ir saglabājami, jo ir autentiski. Bet jāatzīst, ka bērzu birzis, uz kurām skatāmies tagad, ir 50–80 gadus jaunas, un tās Vilhelms neredzēja. Tas iedrošina – daba nav statiska, es varu meklēt elementus un tos veidot. Purvīša gleznās taču ir egļu puduri, bērzi, kārkli, melnalkšņi. Bet mēs te ieciklējamies – tikai bērzi un bērzi. Tur, kur paredzēta Andra «lāma», es tagad audzēju bērzu pudurīti ar domu, ka gadus 20 tie visus priecēs, līdz tur dzims lāma, un tad tie traucēs. Nav jāveido klišejiska ainava, ir jāveido elementi dažādās vietās.  

Žanete: Pie mums bija atbraukusi mākslas zinātniece Edvarda Šmite. Viņa apsēdās, ilgi , ilgi sēdēja un tad sacīja: «Jā, var teikt, ka Vecjauži ir Latvijas ainavu glezniecības šūpulis.» 

Jānis: Andri, kādu tu redzi nākotnes muzeju? Kam muzejiem būtu jākalpo? 

Andris: Man muzeji patīk. Varbūt tas sais tīts ar manu dzīves pieredzi, bet man ar vien vairāk sāk patikt tādas fundamentālas lietas kā krājums, kur var apjaust kultūras vēsturi tādā lielākā, sistēmiskā dimensijā. Nesen biju Atēnās, skatījos Mikēnu zeltu un artefaktus, arheoloģiju – tas bija kas suģes tējošs. Muzejiem jābūt arī kā zinātniskiem centriem, kur notiek pētījumi par dažādām tēmām. Ir jābūt nopietnajai sadaļai. Otra lieta – tā ir tautas gara mantu sargāšana. Bet trešā – interaktivitāte. Lai cilvēks pats muzejā kaut ko dara – glezno, meistaro. Tad viņam rokas un galva sāk strādāt. Lai cil vēks pats kopj un attīsta tēmas, par kurām runā muzeji. 

Jānis: Un arhitektūra?  

Andris: Tas ir ietvars saturam. Tā, protams, var iedvesmot, un daudzos gadījumos arhitektūra, tās izteiksme runā ar un par kon krētā muzeja tēmu un saturu. Ir zināmi dau dzi ar kultūru saistīti arhitektūras darināju mi, kur arhitektūras valodai ir nozīme. Kaut vai divi muzeji ziemeļpuses kaimiņos – Munka muzejs un Hamsuna muzejs.  

Žanete: Hamsuna muzejs ir tāds, ka nevar īsti saprast, vai cilvēki to garo gabalu uz ziemeļiem brauc arhitektūras vai rakstnieka dēļ, jo viņu jau var lasīt arī mājās. Bet cilvēki dodas, ir speciāli reisi, lai apskatītu šo arhitektūru.  

Ants: Neslēpsim, arī mums ir šāda iecere. Tāpēc jau tik ļoti priecājamies par Andra «lāmu». 

Interviju sagatavoja Jānis Holšteins-Upmanis žurnālam “Latvijas Architektūra”