Pats 19. gadsimta sākums, 1800. gads, kura astotajā novembra mēneša dienā Jaunpiebalgas Andža Viekšeļu mājās ,,no vienas sliktas kalpu kārtas” pasaulē ieradās puika, kuram vecāki iedeva vārdu Pēteris. Uzvārdu latviešu zemniekiem toreiz vēl nebija, un atrast ierakstu par zēna piedzimšanu Jaunpiebalgas draudzes baznīcas grāmatās nav iespējams. Visdrīzāk mēs par šo puisēnu tā arī neko neuzzinātu, ja ne tolaik plaši praktizētā brāļu draudzei piederīgo dzīves stāstu pierakstīšana, ko savos brieduma gados Purvīšu Pēteris izdarījis pats.  

Kā radies uzvārds Purvītis, varam tikai minēt. Katrā ziņā, pārlūkojot 19. gadsimta reģistrus, redzams, ka zemnieku ar šo latvisko uzvārdu tajos ir gana daudz. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpasaka, ka Pēteris ieprecējās Jaunpiebalgas Tirznieku māju Purvīšu ģimenē, un tādā kārtā arī pats tika par Purvīti. Laika gaitā viss ir mainījies, jo šodien Jaunpiebalgā Purvīša vairs neesot neviena. 

Šeit aptuvens citāts no Pētera dzīvesstāsta (senie burti un izteiksmes veids mazliet sarežģī precīzu tulkošanu): ,,Mani vecāki uz to bija gādājuši, ka es tiku iekš Svēto rakstu pazīšanas godīgi mācīts. Bērnu dienās vienreiz dabūju pie sava drauga Bībeles grāmatu lasīt; tā man ļoti patikās. Es lūdzu savu tēvu, lai man ar tādu grāmatu nopirktu, bet tēvs atbildēja, ka neesot nekur dabūjama – tas man gauži sāpēja. 12-tā gadā tiku es no mūsu draudzes mācītāja prāvesta Girgensona kunga iekš draudzes bērnu skolas mācības ieņemts, tur es dabūju tā laika skolas mācības mācīties pie skolotāja Kronberga kunga. 13-tā gadā Andžas Viekšel mājas ar uguni nodedza līdz ar manu vecāku mantiņām, mēs tad palikām kā nabagi. Tam saimniekam, pie kura mani vecāki dzīvoja, nebija bērnu, tādēļ viņi pie viņa dzīvoja ar tādu apsolīšanu, ka pēc būšot viņa mantinieki pie visa, kas viņam pieder. Bet pēc tās mājas nodegšanas nepiepildījās vairs ne apsolīšana, ne cerība; māja nāca citu rokās. Manā 14-tā gadā pēc tā lielā Spranču kara tapa mans tēvs zaldātu dienestā nodots, un viņa mīļo vaigu es vairs virs zemes nekad nedabūju redzēt. Tā mēs palikām ar savu māti un vienīgu trīs gadus vecu māsu iekš lielām bēdām, bez tēva, bez mājas, bez drēbēm, bez maizes. Nekādu radu un draugu ar mums nebija…”  

Mākslas zinātnieks Jurģis Skulme, ar kuru savulaik, pētot gleznotāja Vilhelma Purvīša dzimtaskoku, sazinājusies Jaunpiebalgas vēstures pārzinātāja Vēsma Johansone, viņai adresētā vēstulē ievietojis gan augšminēto Purvīšu Pētera dzīvesstāsta fragmentu, gan aprakstu par viņa tālākajām gaitām. No tā izriet, ka apmēram gadu pēc uguns nelaimes ģimene mitinās kāda kaimiņa pirtī. 15 gadu vecumā draudzes skolas skolotājs Pēterim palīdz apgūt galdnieka amatu. Kāroto Bībeli puisis iegūst no mācītāja Kārļa Eduarda Napjerska (1793-1864), kurš vadīja Jaunpiebalgas luterāņu draudzi no 1814. līdz 1829. gadam (pēc tam viņš kļūst par Vidzemes skolu inspektoru un cenzoru, tātad, darbojas izglītības laukā, un nav brīnums, ka viņam iepatīkas zinātkārais jauneklis, kuram vēlas izpalīdzēt). Kad pienāk laiks apmeklēt iesvētes mācības, septiņpadsmitgadīgais Pēteris tuvāk iepazīstas ar brāļu draudzei piederīgajiem ļaudīm, kuru Jaunpiebalgā ap to laiku jau ir gana daudz.  

Brāļu draudzes jeb hernhūtiešu kustība Vidzemē – tas ir garš un sarežģīts stāsts. Lai to pilnībā izstāstītu, nepieciešams lekciju cikls, bet dažos teikumos tomēr jāpiemin būtiskākais. 

Par hernhūtismu sauc atsevišķu strāvojumu Lutera mācībā, kura atslēgas vārdi  ir ,,sirds šķīstība” un ,,patiesi dievbijīga, šķīsta dzīve”. Šai ziņā hernhūtisms cieši pieslējās mācībai, ko 17. gs. iedibināja vācu teologs Filips Jakobs Špeners (1635 – 1705) – piētismam. Savu mērķi tiklab piētisms, kā hernhūtisms pūlējās sasniegt ar Bībeles lasīšanu, garīgu atdzimšanu un modināšanu uz īstu kristīgu dzīvi. Galvenā ideja – evaņģēlija vēsts domāta visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu dzīves veida un sabiedriskā stāvokļa, ne tikai izredzētajiem (proti, vāciešiem no latviešu viedokļa). Drīz pēc pirmo brāļu draudzes misionāru ierašanās no Vāczemes pilsētiņas Hernhūtes tagadējā Latvijas teritorijā 18.gs. divdesmito gadu beigās viņu nestā mācība strauji izplatījās pa visu Vidzemi un ieguva milzīgu atbalstu vienkāršajā tautā.   

Brāļu draudzes iekārta bija citādāka nekā Lutera draudzei. Tā savus piederīgos iedalīja pulkos, gaidītajos un draudzē. Pie pulka piederēja visi, kas apmeklēja dievkalpošanas, par gaidītājiem sauca sevišķi cītīgus apmeklētājus, kurus ņēma pārbaudīšanā. Pārbaudījumus izturējušos uzņēma par draudzes locekļiem. Visu Vidzemes draudžu priekšniekam (presbiterim) bija palīgi, kurus sauca par tētiņiem (bieži arī par vācbrāļiem, jo viņi bija ieradušies no Vāczemes). Tētiņiem savukārt bija palīgi no tautas, kurus dēvēja par sacītājiem jeb priekšdziedātājiem. Dievkalpošanas nenoturēja  baznīcās, bet īpašās saiešanas vietās jeb kambaros, kas no skata atgādināja zemnieku mājas. Hernhūtisma uzplaukuma gados vienkāršie ļaudis apmeklēja saiešanas kambarus bariem, tajos dzirdēto runu iespaidā centās pārgrozīt savu dzīvi, atmeta dzeršanu un māņticību, kļuva par sevišķi cītīgiem un uzticamiem strādniekiem, sāka censties pēc izglītības, sāka apzināties savu cilvēcisko vērtību un cieņu. Ko gadu simteņu laikā nebija varējušas panākt  tālu no tautas stāvošās baznīcas, to salīdzinoši īsā laikā panāca hernhūtisms.  

Protams, klaušu vergu brīvdomība un viņu pašapziņas celšanās nebija pa prātam dogmās iestigušajiem vācu tautības Dieva kalpiem. Manīdami, ka notiek aizdomīgas lietas, mācītāji sāka iesniegt sūdzības un vaimanāt, ka hernhūtisms Lutera baznīcai ir kaitīgs. Šīs sūdzības atrada dzirdīgas ausis ne tikai pie vietējās varas pārstāvjiem, bet arī Pēterburgā (pēc krievu uzvaras pār zviedriem Lielajā Ziemeļu karā Vidzeme un Igaunija 1721. gadā tika iekļauta Krievijas sastāvā). 1743. gadā krievu valdība hernhūtismu aizliedza, sākās tā saucamais tautas ,,klusais gājiens”. Ar formālo aizliegumu nekas tomēr nebija beidzies, pēc pārdesmit gadiem kustība atjaunojās, draudžu un saiešanu skaits Vidzemē ātri vairojās, un hernhūtisms kā ,,latviešu reliģija” ar kāpumiem un kritumiem noturējās vēl ilgi.  

Jaunpiebalgā pirmo saiešanu kambari uzbūvēja 1813. gadā Ilzēnos, Gaujas malā netālu no Gatartas – Jaunpiebalgas lielceļa, pēc tam 1818. gadā Laņģos (uz Grotūžu pusi). Pavisam ,,Jaunpiebalgas valstī”, kā rastīja Matīss Kaudzīte, darbojās pieci kambari. ,,Reti gan varēs atrast citu draudzi, kur būtu saiešanām tik maz labprātības rādīts, kā Jaunpiebalgā, bet ar visu to ir saiešanu gars šai draudzē ņēmis tik dziļas un plašas saknes, kā atkal reti citur.” (M.Kaudzīte ,,Brāļu draudze Vidzemē”, Rīgā, 1877.) 

Nu, lūk. Esam atpakaļ Jaunpiebalgā, lai turpinātu stāstu par Vilhelma Purvīša vecvectēvu Pēteri, kurš ap savas iesvētes laiku bija kļuvis par aktīvu Ilzēnu saiešanas apmeklētāju. ,,Divdesmit viena gada vecumā tiku es no viena panīkušas mājas saimnieka no Tirzniek Jāņa Purvīt viņa meitai par iegātni precēts. Šo es tad paklausīju, laulībā iedevos ar viņa vecāko meitu Maddu un uzņēmu vienu panīkušu sliktu māju valdīt,” raksta Pēteris, divreiz uzsvērdams, cik sliktos apstākļos nonācis. Iespējams, ka maldos, tomēr šo to par viņa raksturu jau varam secināt. Jo vairāk tāpēc, ka turpmākais dzīves pārstāsts atklāj interesantus faktus, ko izpētījis Jurģis Skulme: 

,,Tirzniekos ir 8 saimnieki, ,,katrs no viņiem 5 dālderu vērtības”. Ar citiem Tirznieku saimniekiem Pēterim neveidojas labas attiecības. Viņam rodas konflikts arī ar brāļu draudzes priekšnieku Pēteri Balodi.”  

Kā tad tā? Hernhūtiešu brāļi un māsas taču tika vedināti uz tikumīgu, saticīgu, laipnu un savstarpēji draudzīgu sadzīvošanu, bet ko jaunizceptais Tirznieku mazsaimnieks Pēteris? Turpmāk tekstā gan tiek piebilsts, ka ,,Pēteris Purvītis sadraudzējas ar Andžu Mālīti, un labas attiecības viņam ir arī ar draudzes skolotāju P.Ulpi.” Kas bija Andžs Mālītis? Nācās krietni papētīt baznīcas grāmatu ierakstus, lai saprastu, ka šis labais draugs 1839. gadā salaulāts ar Tirznieku Anni Purvīti, tātad bijis tuvs Pētera radinieks, iespējams, svainis, ja abu sievas bija māsas (ko gan nevar simtprocentīgi apgalvot, jo vienādi vārdi un uzvārdi, kas sastopami senajos ierakstos, dažreiz var maldināt). Savukārt skolmeistars Pēteris Ulpe (1810-1884) ir īsta leģenda! Viņa dzīvi diezgan smalki izpētīju, kad rakstīju vēsturisko romānu ,,Mācītājs un viņa dēls” par Jaunpiebalgas draudzes mācītāju Kārli Ludvigu Kēlbrantu, kuru vēl pieminēsim. Visvairāk toreiz šokēja fakts, ka šis gudrais vīrs, kurš Raunas draudzes skolā apguvis zinības kopā ar Jāni Cimzi, divu laulību laikā paguva tikt pie divdesmit četriem (!) bērniem, no kuriem gan vairāki dzimuši nedzīvi vai nomiruši agrā bērnībā. Kā Jaunpiebalgas draudzesskolas skolotājs darbojies kopš 1831. gada, bijis arī baznīcas ērģelnieks un kora vadītājs, jau pieminētā mācītāja Kēlbranta labā roka, ja tā var sacīt.  

No J. Skulmes vēstules: ,,Tas (Ulpe – I.B.) Pēteri mudina uzlabot attiecības, kas ne visai skaidru iemeslu dēļ nav bijušas labas (atkal! – I.B.) ar draudzes mācītāju Kēlbrantu. Kēlbranta rosināti, vairāki draudzes locekļi organizē ,,sātības biedrību”. Par to no brāļu draudzes priekšnieka Matīsa Dulbes tiek saņemti pārmetumi. Konflikts izvēršas plašāks, kad Kēlbrants sazinās ar brāļu draudzes tētiņu Smiltenē – tam tātad ir augstāka noteikšana, un Matīss Dulbe no Jaunpiebalgas brāļu draudzes priekšnieka amata tiek atcelts. Tas izraisa vietējo iedzīvotāju sašutumu, un Pēteris ar savu draugu Andžu Māliņu, kas atbalstījuši Kēlbrantu (nav zināms, kādā veidā – I.B) no Jaunpiebalgas saimnieku vidus tiek izraidīti. Formāli to veic Jaunpiebalgas (muižas – I.B.) pārvaldnieks Hagemeistera lielkungs.”  

Ko par šo komentēt? 

Vidzemes hernhūtieši jau 1798. gadā bija ieguvušu Birkavu – zemes gabalu 96x95x34 asu platībā Smiltenes draudzē Biksējas muižā, kuru vācbrālim Ludvigam Rotem uzdāvināja Biksējas muižas īpašniece  baronese Anna Elizabete Veismane. To sauca par Birkavas distriktu – acīm redzot, pie šī distrikta priekšnieka (toreiz jau Johana Karla Barta) devās aprunāties mācītājs Kēlbrants. Bartam tiešām bija teikšana pār Jaunpiebalgas brāļu draudzes ļaudīm, bet kāpēc viņš šajā reizē pakļāvās Lutera mācītāja ietekmei, protams, varam tikai minēt.  

No vēstures avotiem diezgan skaidri zināmi viena no aktīvākajiem hernhūtiešu sacītājiem Matīsa Dulbes dzīves galvenie krustpunkti. Proti, Ilzēnu māju iemītnieks Andrievs Dulbe bija viens no vīriem, kurš ap 1811. gadu, kad pirmo reizi dzirdēja hernhūtiešu dievkalpojumu Raunas Bormaņos, ienesa brāļu draudžu garu arī Jaunpiebalgā. Viņa dēlam Matīsam tolaik bija nepilni 20 gadi (pēc baznīcas grāmatā atzīmētā nāves datuma un turpat dotā nodzīvoto pilno gadu skaita aprēķināju, ka Matīss varētu būt dzimis 1793. gadā). Gan Andrievs Dulbe, gan viņa dēli aizrāvās ar hernhūtiešu mācību un pieaugot gan dēli, gan dēludēli ieviesa to savās ģimenēs. Matīss kļuva par ietekmīgu un ļoti iemīļotu brāļu draudzes sacītāju, t.i. dievvārdu noturētāju hernhūtiešu saiešanu namos. Ap 1842. gadu, kad attiecīgi likuma panti to ļāva, Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants, kurš ne acu galā neieredzēja Hernhūtes brāļus, izmantoja izdevību un Matīsu Dulbi no savas ,,valsts” izraidīja. Matīss ar ģimeni uz laiku apmetās Lizumā, iepriekšējās mājās Kāpurkalnā palika saimniekot viņa vecākais dēls. 1847. gadā Matīss atgriezās Kāpurkalnā, turpināja sprediķot (un kaitināt Kēlbrantu), taču jau drīz (1850. gadā) mira. 

Vairākkārt pieminētais mācītājs Kārlis Ludvigs Kēlbrants (1803-1888) Jaunpiebalgā sāka kalpot 1829. gadā un ganīja savas avis 45 gadus, līdz viņa vietā stājās dēls Emīls. Vienlaikus viņš ieņēma Cēsu apriņķa draudzes prāvesta amatu (1867 – 1879) un bija konsistorijas padomnieks. Raksturots kā ļoti nopietns, stingrs, nepieļāvis nekādas vaļības, apslāpējis katru jauneklīgo prieku bērnos, un tā tālāk. Viņam piemitušas izcilas runas dotības un sprediķotāja talants, taču draudzē viņu turējuši par bijājamu, bet nemīlamu, jo bijis skops un godkārīgs, bez tam nicinājis un nīdis savas ,,avis”. Kā viena no labajām Kēlbranta-seniora īpašībām citu starpā minēta aktīva atturības veicināšana, kas 19. gadsimta vidū bija mazliet tāda kā modes lieta, kurai netrūka arī pretinieku (muižām, kuru īpašnieki nodarbojās ar degvīna ražošanu, protams, tāda kustība radīja zaudējumus). Kāpēc mācītājs tik ļoti centās šai jomā izcelties? Viens, protams, ir cēlais mērķis atspirdzināt savus draudzes locekļus, veicināt viņu pievēršanos veselīgam dzīves veidam (dzeršana zemnieku vidū bija tiešām milzīga problēma). Otrs, kā nojaušu, tomēr bija saistīts ar nīgrā mācītāja savtīgajām interesēm. Raugi, Kēlbranta laulātās draudzenes Luīzes Henrietes vecākais brālis Augusts Debners (1800-1873), ilgu laiku mācītājs Ādažos, arī Kalsnavā un Vietalvā, ļoti centās izcelties literārā ziņā, un viens no šo centienu rezultātiem bija atturības kustības propagandas brošūriņa ,,Ziņas par sātības biedrībām”, kas iznāca 1837 un 1838. gadā. Kā lai neatbalsta svaini? Starp citu, ja Kēlbrants tik ļoti rūpētos par savas draudzes locekļiem un viņu labklāšanos, diezin vai viņš ierīkotu sev un savai dzimtai atsevišķu kapsētu, lai pat pēc nāves turētos pēc iespējas tālāk no prastajiem ļautiņiem.  

Tātad 1842. gada Jurģos Pēteris Purvītis ar divdesmit gadu laikā krietni sakuplojušo saimi (teikts, ka tajā bija 9 bērni, bet, baznīcas grāmatas pētot, izskatījās, ka pēdējie divi dzimuši jau Zaubē) un nesen saprecētā Mālīšu ģimene tika izraidīti no Tirzniekiem. Visi kopā pārcēlās uz ,,Rīgas kreises Jaunpils valsti apakš Lovis lielkunga”. Pēteris Purvītis apmetās ,,20 dālderu lielā mājā”. Tās bija Jaužu mājas, kuras vēlāk sadalījās Vec- un JaunJaužos. ,,Ģimene strauji izplešas, un 1870. gadā tā jau mīt deviņās par īpašumu iepirktās mājās,” raksta J. Skulme. Viss jauki, ja ne kārtējā vēstures uzdotā mīkla – kā ļaudis, kas tikuši izraidīti no, cik noprotams, nabadzīgām mājām, nokļuvuši svešā vietā un sākuši dzīvi no nulles ,,nonīkušā mājā ar klausības kontraktu”, dažu desmitu gadu laikā spēja tik vareni iedzīvoties, ka izpirka deviņas mājas?! No mākslas zinātnieces Kristianas Ābeles apcerējuma jaunākajā lielizdevumā par Vilhelmu Purvīti nodaļā ,,Jaužu zēna noslēpums” varam uzzināt, ka Pēterim itin drīz izdevās no klaušu saimnieka tapt par rentes maksātāju, un 1849. gadā, kad piedzima vecākā dēla Jēkaba pirmais dēls Juris (Vilhelma tēvs), saime pēc pārciestajām grūtībām jau kādu laiku varēja baudīt ,,svētdienas mieru”. 1870. gadā Jēkabs Purvītis (vēl nedzimušā Vilhelma vectēvs) rakstījis uz Jaunpiebalgu jau krietni pavecajam Kārlim Ludvigam Kēlbrantam, ka viņa nu jau mirušā drauga Pētera Purvīša bērniem ,,Jaunpilī Dievs palīdzējis tā iedzīvoties, ka mēs savā pamīlijā iepirkām 9 mājas par īpašumu, 1890 pūra vietu zemes ar 225 dālderu vērtības (cik labuma mums tad tur Jaun Piebalgā būtu bijis uz tās piecdālderu zemes vērtības? – un Dievs tas pats!)”.  

Kas īsti palīdzēja Purvīšiem tik labi Jaužās iedzīvoties, Dievs vien to zina. Vai var tā būt, ka tikai Viņš pats, Visaugstākais no Augstākajiem? Īsti neticas. Ja kādam šis noslēpums šķiet atminams, dariet zināmu! Noskaidroju, ka toreizējā Jaunpils draudzes (par Zaubi Jaunpili sauc kopš 1929. gada) mācītāja Eduarda Fehres (1800-1859) laulātā draudzene bija savulaik ļoti slavenā Vecpiebalgas draudzes gana Johana Frīdriha Šilinga (1766-1834) meita Šarlote Magdalēna Vilhelmīne Fehre (1802-1881). Varbūt viņas personā meklējams mīklas atrisinājums? Vecpiebalgu no Jaunpiebalgas šķir nieka 20 kilometri, un vecpiebaldzēns Šilings, šķiet, lieliski sapratās ar savu Jaunpiebalgas kolēģi Kēlbrantu. Vai varbūt tomēr pagātnes noslēpumi mūs visus aptinuši ap pirkstu un tā arī paliks neatminēti uz mūžīgiem laikiem? Gribas teikt – tur jau ir tas skaistums! Cilvēki atstāj atmiņas, vēsture tās izdzēš, atsijājot būtiskāko. Lai Dieva miers Purvīša senčiem! Pietiks ar to, ko mēs par viņiem zinām, bet nezināmais, lai paliek gaišai piemiņai.  

 

 

Stāstu gatavoja rakstniece Inguna Brauere.

Ekspedīcijas  tiek realizētas pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam.