Ainavists, pedagogs, Latvijas Mākslas akadēmijas pirmais rektors un Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors Vilhelms Purvītis – viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem. Viņa diplomāta spējas, asais prāts, neatlaidība un taisnīguma izjūta spējusi dažādos Latvijas okupācijas laikos nosargāt nacionālās mākslas vērtības un izaudzināt spēcīgus pēctečus.

Vilhelms Purvītis (1872–1945) ir mākslas filozofs. Viņa darbu unikalitāte ir gleznu “komponēšana”. Teju neviena Purvīša gleznotā ainava, kas redzama Nacionālajā Mākslas muzejā, Durbes pilī, Valsts prezidenta pilī, privātās kolekcijās un citur, nav realitātē ieraugāma, jo tā ir “komponēta” – mākslīgi inscenēta. Savās neskaitāmajās studijās izkopis konkrētus dabas objektus, Purvītis tos apvienoja vienuviet unikālās kompozīcijās un variācijās. “Organizēt dabu,” teica Purvītis. Kompozīcijas vajadzībām viņš ieteica “pārstādīt” kādu koku citur vai kādu māju “piekomponēt”.

Viņa panākumu pamatā vienmēr bijis darbs – meistars necieta bezdarbību. Purvītis uzskatīja, ka ļoti reti var noteikt, kurš ir īsts mākslinieks no dabas un kurš par tādu kļūs ar smagu darbu. Lai motivētu savus studentus strādāt, viņš ar ogli uz sienas uzvilka līniju un teica: “Līdz šai vietai nokļūs daudzi no jums, varbūt pat visi, bet pāri tai tiksiet tikai daži. Aiz šīs svītras sākas mākslinieks.”

Bet lielākais panākums māksliniekam ir atrast pašam sevi. Savā darbnīcā Purvītis apmācījis virkni 20. gadsimta latviešu mākslinieku – Ģedertu Eliasu, Kārli Padegu, Āriju Skridi, Arvīdu Egli, Miervaldi Ķemeru, Jāni Gaili, Margrietu Celmiņu, Edgaru Vārdauni, Kurtu Fridrihsonu un daudzus citus. Viņš vienmēr uzskatījis, ka visi viņa studenti ir apdāvināti, bet neviens nedrīkst slinkot, jo īstā cīņa sāksies, kad mākslinieks paliks viens un nebūs kam prasīt padomu. Purvīša stingrais raksturs, asais prāts, smalkā humora izjūta un arī trauslums ir tikai dažas no viņa personību veidojošajām īpašībām, bet saviem audzēkņiem viņa dzīvokļa durvis vienmēr bijušas atvērtas. Vilhelma students Oto Grebže atminas: “Studenti Purvīti mēdza saukt par… veco. Tāpat kā Purvītis savu tēvu.”